Latviešu uzņēmējs, politiķis un sabiedriskais darbinieks Spricis Paegle piedzima 1876. gada 9. martā Ķoņu pagasta “Kalna Kliņģeru” mājās septiņu bērnu ģimenē. Agrā bērnība tika pavadīta tēva tikko iepirktajās “Sinepju” mājās, vēlāk iegādājoties arī kaimiņos esošās “Stāpeļu” mājas. Strādīgie vecāki pie darba radināja arī bērnus. Spricis bija vienīgais no ģimenes, kurš ieguva augstāko izglītību.
Izglītošanos zēns uzsāka 1885. gadā Ķoņu pagasta skolā, 1891. gadā beidza Rūjienas draudzes skolu un 1896. gadā – Tērbatas reālskolu. No 1896. gada studēja ķīmiju Rīgā, studijas beidza 1901. gadā ar inženiera-tehnologa grādu. Visus studiju gadus un arī līdz mūža beigām Spricis Paegle piederēja studentu korporācijas “Selonija” saimei.
Pēc studijām nosūtīts strādāt cukurfabrikā Vidusāzijā, vēlāk muitas dienestā Polijā, bet sirds sauca atpakaļ uz Latviju. 1902. gada 23. augustā atvaļinājuma laikā Rīgā Spricis Paegle salaulājās ar Ellu Baltgaili. 1906. gadā viņš ar ģimeni atgriezās Latvijā un strādāja muitā. 1908. gadā Paegles iegādājās stipri nolaistas mājas “Kalna Beites” ar 120 hektāriem zemes Siguldas pagastā. Piecu gadu laikā uzcēla jaunu dzīvojamo ēku un saimniecības ēkas, iestādīja plašu ābeļdārzu, liepu un kļavu alejas, izveidoja koku skolu, pats personīgi iedēstot vairāk nekā 10 000 dažādu koku un krūmu.
Līdztekus sabiedriskajai un saimnieciskajai darbībai viņš bija Rīgas Latviešu biedrības runas vīrs, tās Zinību komisijas loceklis un vadīja ortogrāfijas apakškomisiju, kuras uzdevums bija noskaidrot un dot atzinumu par gotisko rakstu zīmju aizvietošanu ar latīņu burtiem. Paegle nodibināja un vadīja Mākslas veicināšanas biedrību. Darbojās arī presē un kādu laiku pat bija “Dzimtenes Vēstneša” galvenā redaktora vietnieks. 1912. gadā, kad Pāvils Jurjāns dibināja Latvju operu, bija tās līdzdirektors un atbalstītājs, kā arī vairāku biedrību un rūpniecības uzņēmumu dibinātājs.
Pirmā pasaules kara laikā S.Paegle darbojās bēgļu palīdzības organizācijās. Pēc kara beigām atkal pievērsās sabiedriskajam darbam, aktīvi darbojās Latvijas Universitātes, it īpaši tās Ķīmijas fakultātes organizēšanā.
1918. gada 18. novembrī Spricis Paegle kā Latvijas Neatkarības partijas pārstāvis stāvēja pie Latvijas valsts šūpuļa. Iedvesmojoša bija viņa runa Latvijas valsts proklamēšanā 1918. gada 18. novembrī:
Mums vēl ir mūsu latvju sirds kā kurzemniekiem, jo ne bez pamata mēdz teikt: ”Sirds – kurzemnieka gods!” Mēs esam izturīgi un stingri kā vidzemnieki, tālāk mēs esam pieticīgi kā latgalieši, un beigās mēs esam uzņēmīgi kā rīdzenieki. Ar šādām īpašībām apbruņoti, mēs, latvju tauta, ar drošu prātu lai stājamies šodien kopā ar daudzām citām tautām Eiropā pie mūsu jaunās valsts nostiprināšanas.
Dažas dienas vēlāk viņš pieņēma Latvijas Pagaidu valdības Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa aicinājumu uzņemties tirdzniecības un rūpniecības ministra posteni.
Tomēr par viņa dzīves mērķi un uzdevumu kļuva kariatīvais darbs. Pēc aiziešanas no ministra amata Paegle aktīvi strādāja Latvijas Sarkanajā Krustā, visus pienākumus veicot bez atlīdzības. 1921. gadā viņu ievēlēja Latvijas Sarkanā Krusta valdē un 1930. gadā viņš kļuva par vicepriekšnieku, kas bija otrs svarīgākais šīs organizācijas amats. Šo amatu viņš pildīja līdz 1940. gada vasarai, kad pirmās padomju okupācijas laikā jaunā vara Latvijas Sarkano Krustu likvidēja. Vācu okupācijas gados atļāva dibināt labdarības organizāciju – Tautas Palīdzība, kas zināmā mērā bija Latvijas Sarkanā Krusta darba turpinātāja. Arī šajā organizācijā S. Paegle ieņēma priekšnieka biedra amatu.
Ievērības cienīgs fakts viņa biogrāfijā ir tas, ka Spricis Paegle bija viens no 1944. gada 17. marta Latvijas Centrālās padomes memoranda parakstītājiem – vēsturisks dokuments, ko Otrā pasaules kara laikā 1944. gada 17. martā pieņēma Latvijas Centrālā padome un parakstīja 188 Latvijas politiskie un kultūras darbinieki. Memorands deklarēja nepieciešamību nekavējoties atjaunot Latvijas Republikas faktisko suverenitāti un izveidot Latvijas valdību. Šī dokumentārā liecība ir nozīmīgs piemērs latviešu pretošanās kustības darbībai Otrā pasaules kara laikā. 2009. gadā tas tika iekļauts UNESCO programmas “Pasaules atmiņa” Latvijas nacionālajā reģistrā. Kopš 2021. gada 17. martā tiek atzīmēta Nacionālās pretošanās kustības piemiņas diena.
Lai nekristu par upuri otrreizējās padomju okupācijas teroram, Otrā pasaules kara beigu posmā – 1944. gada rudenī – Spricis Paegle, tāpat kā desmitiem tūkstošu citu latviešu, devās trimdā uz Vāciju. 1945. gadā trimdā pēc viņa ierosinājuma tika atjaunota Latvijas Sarkanā Krusta darbība, organizācijas vadību uzņēmās S. Paegle. Viņš šos pienākumus veica, cik vien spēki un gadu nasta ļāva.
Zinātniskos pētījumus par Spriča Paegles devumu Latvijas valstij studentu korporācija “Selonija” sakārtoja grāmatā “Latvijai veltīts mūžs” un veltīja šo grāmatu Latvijas valsts neatkarības proklamēšanas 90. gadadienai. Grāmatā ievietoti arī paša S. Paegles trimdā Vācijā rakstītie atmiņu stāsti. Grāmata iznāca 2009. gadā. “Selonijas” izdoto grāmatu Spriča Paegles piemiņai viņa mazmeita Jana Heila pārtulkoja angliski, un tā iznāca Rīgas Tehniskās universitātes apgādā Rīgā 2013. gadā.
Nevar nepieminēt Paegles monumentālo atmiņu darbu “Kā Latvijas valsts tapa”, kurā atspoguļots laiks, kad viņš strādāja par tirdzniecības un rūpniecības ministru. Šī grāmata autora izdevumā iznāca 1923. gadā. Grāmatas otrais izdevums sekoja 1939. gadā. Grāmatu no jauna izdeva Latviešu Nacionālais fonds Stokholmā 1985. gadā.
Slavena ir bijusi viņa privātā gleznu kolekcija, jo S. Paegle aizrāvās ar mākslas darbu kolekcionēšanu. Viņa kolekcijā bijuši aptuveni 200 darbi, arī izcilā latviešu ainavistaVilhelma Purvīša pavasara atainojums un Mākslas akadēmijas Otrā pasaules kara leika pēdējā izlaiduma godalgotais darbs. Paegle uzskatījis par tradīciju no akadēmijas izlaiduma ik gadu iegūt vienu godalgotu darbu. Nebija izstādes, kurā viņš nebūtu sev iegādājis kādu no izstādītiem darbiem.
Sava mūža pēdējos 12 gadus viņš pavadīja Bavārijas dienvidos – skaistajā Berhtesgādenes apkārtnē, Luterāņu veco ļaužu mītnē Insulā. Tur arī 1962. gada 1. decembrī noslēdzās viņa mūžs. Viņa kundze Ella mira 1962. gada jūlijā Rīgā pēc vergu nometnē Sibīrijā pavadītajiem smaga darba gadiem.
Sagaidot Latvijas valsts simtgadi, ar Valsts kultūrkapitāla fonda, Siguldas novada pašvaldības un Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta atbalstu tapa dokumentāla filma “Spricis Paegle. Atmiņas”, kas atklāj Latvijas valstsvīra, sabiedriska darbinieka un uzņēmēja dzīves gaitas Rūjienā, Rīgā, Siguldā un Insulā (Vācija).
Spricis Paegle apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni un Sarkanā Krusta goda krustu. Viņa pelnu urna bija novietota Eslingenes latviešu urnu kapličā, bet vēlāk pārvesta uz Rīgu, kur Meža kapu “Selonijas” nodaļā ir uzstādīta piemiņas plāksne, kurā 2009. gadā iekala vārdus: LATVIJAI VELTĪTS MŪŽS.
Avoti: Laikraksts “Latvietis”, “Rūjienas Laiks” 15.11.2007.; timenote.lv; historia.lv