Biedrība “Starptautisko attiecību institūts” sadarbībā ar Valmieras novada pašvaldību un Tartu Universitāti šā gada 6. jūnijā Valmieras muzejā rīkoja F.F. Martensa piemiņas semināru. Tajā varēja noklausīties vairākus referātus, veltītus profesoram F.F. Martensam. Lai gan starptautisko tiesību jomā un profesionāļu vidū viņa vārds ir plaši zināms, iepazīstinām ar F.F. Martensa dzīves un profesionālo gājumu.
Frīdrihs Fromholds Martenss bija vācbaltiešu izcelsmes diplomāts un izcils starptautisko tiesību eksperts. Viens no moderno starptautisko tiesību teorijas un sistēmas pamatlicējiem. Hāgas miera konferencē tieši viņš formulēja starptautiskās humanitārās tiesības, kas jāpiemēro kara apstākļos.
Dzimis 1845. gada 27. augustā kā jaunākais bērns Pērnavas drēbnieka Frīdriha Vilhelma Martensa un viņa sievas Terēzes Vilhelmīnes ģimenē. Piecu gadu vecumā viņš zaudēja tēvu, deviņu gadu vecumā arī māti, tāpēc uzauga Pēterburgas bāreņu namā.
Pabeidzis pamatizglītību, 1869. gadā iestājās Pēterburgas universitātes Juridiskajā fakultātē. Pēc tiesību kandidāta grāda iegūšanas F.F. Martenss turpināja maģistra studijas, kuras beidza ar 1869. gadā aizstāvēto zinātnisko darbu “Par privātīpašuma tiesībām kara laikā”. 1870. gadā viņš turpināja mācības Vīnes, Heidelbergas un Leipcigas universitātēs.
1871. gadā viņš kļuva par Pēterburgas universitātes starptautisko tiesību katedras docentu, bet 1872. gadā par publisko tiesību profesoru Carskoje Selo licejā. 1873. gadā F.F. Martenss aizstāvēja zinātņu doktora disertāciju “Par konsuliem un konsulāro ekspedīciju Austrumos” un tika iecelts par ārkārtas profesoru Pēterburgas universitātē, bet 1876. gadā kļuva par ordināro profesoru. 1874. gadā viņš kļuva par Krievijas Impērijas kanclera un ārlietu ministra Aleksandra Gorčakova īpašo uzdevumu atašeju.
1879. gadā Bādenbādenē Frīdrihs Fromholds Martenss salaulājās ar Katarīnu Mariju Luīzi Tūru.
Nākamajos gados profesors Martenss guva ievērību, publicējot savus rakstus, it īpaši ar 1881.-1882. gadā publicēto grāmatu “Civilizēto nāciju starptautiskās tiesības”, kas tika izdota divos sējumos, ko 1883. gadā izdeva arī vācu valodā. Vēlāk Martenss sarakstīja 15 sējumu krājumu krievu un franču valodās par Krievijas starptautiskajiem līgumiem ar citām valstīm.
F.F. Martenss piedalījās daudzās starptautiskās konferencēs. 1889. gada Briseles Tirdzniecības un jūras tiesību konferencē, 1889.-1890. gada Briseles Pretverdzības konferencē un Hāgas privāto tiesību konferences sesijās 1893.-1904. gadam.
Profesora Martensa vārds starptautiskajā telpā plaši izskanēja ar Martensa klauzulu, starptautisko tiesību jēdzienu, kas pirmo reizi tika ieviests 1899. gada Hāgas II konvencijas – Kara likumi un paražas uz sauszemes – preambulā.
Martensa klauzula nosaka, ka visās situācijās un neatkarīgi no konkrētāku noteikumu esamības civiliedzīvotāji un kaujinieki joprojām ir pakļauti starptautisko tiesību principu aizsardzībai un varai, kas izriet no iedibinātām paražām, cilvēcības principiem un sabiedrības sirdsapziņas prasībām.
Tās nozīme mūsdienu starptautiskajās tiesībās tiek interpretēta atšķirīgi, un daži zinātnieki šo klauzulu uztver vienkārši kā atgādinājumu, ka starptautiskās paražu tiesības joprojām ir spēkā pēc līguma ratificēšanas, savukārt citi izmanto plašāku pieeju, kur klauzula paredz, ka, tā kā starptautiskie līgumi nevar būt visaptveroši, valstis to nevar izmantot kā rīcības attaisnojumu.
Martensa klauzula skan šādi: “Līdz pilnīgāka kara likumu kodeksa izdošanai Augstās Līgumslēdzējas Puses uzskata par pareizu paziņot, ka gadījumos, kas nav iekļauti to pieņemtajos noteikumos, iedzīvotāji un karojošās puses paliek starptautisko tiesību principu aizsardzībā un pakļautībā, kā tie izriet no civilizēto valstu starpā iedibinātajām paražām, no cilvēces likumiem un sabiedrības sirdsapziņas prasībām.” Šī klauzula nedaudz pārveidotā formā ir iekļauta 1907. gada Hāgas konvencijā, atgādinot, ka gadījumos, kas nav paredzēti spēkā esošajos likumos, cilvēka persona joprojām ir cilvēcības principu un sabiedrības sirdsapziņas aizsardzībā.
Vairākas nacionālās un starptautiskās tiesas, pieņemot spriedumus, ir ņēmušas vērā Martensa klauzulu. Tomēr nevienā no šiem gadījumiem cilvēces likumi vai sabiedrības sirdsapziņas diktāts nav atzīts par jaunu un neatkarīgu tiesību aktu. Šī klauzula drīzāk kalpoja kā vispārīgs humāno principu izklāsts, kā arī vadlīnijas esošo starptautisko tiesību normu izpratnei un interpretācijai.
Profesors Martenss bija sarunu vedējs un vidutājs daudzu valstu konfliktos. Viņš spēlēja svarīgu lomu 1905. gada Japānas un Krievijas sarunās, kas noslēdzās ar Portsmutas līgumu un Krievijas-Japānas kara pārtraukšanu. Lai sagatavotu Hāgas miera konferenci pretišķību pārvarēšanai starp Trejsavienības valstīm un pārējām Eiropas lielvalstīm, F.F.Martenss 1907. gadā personīgi tikās ar visu Eiropas lielvalstu ķeizariem, imperatoriem un karaļiem.
Gan sarakstītās starptautisko tiesību grāmatas, gan F.F.Martensa praktiskā darbība Krievijas impērijas diplomātiskajā dienestā, dažādās miera konferencēs risinot starpvalstu konfliktus, bija iemesls vairākkārtējiem centieniem izvirzīt viņu Nobela miera prēmijai (kuru tomēr Martenss neieguva). Ir pagājuši vairāk nekā 100 gadi, bet Martenss joprojām ir zināmākais starptautisko tiesību vārds Austrumeiropā.
Mazāk zināms ir fakts, ka profesors F.F. Martenss vasaras pavadīja Latvijā – Ezermuižā netālu no Dikļiem, Rāķu ezera krastā, kur krievu cars viņam bija piešķīris muižu. Uz Hāgas konferencēm viņš parasti devās no Valmieras ar karieti. Ezermuiža diemžēl nav saglabājusies līdz mūsdienām, šajā vietā atrodamas tikai muižas drupas.
Martenss negaidīti mira 1909. gada 20. jūnijā Valgas dzelzceļa stacijā ceļojuma laikā no savas vasaras mājas Pērnavā uz Pēterburgu. Apglabāts Pēterburgas luterāņu kapos.
Plašāk par ievērojamā profesora dzīvi un darbību var izlasīt izcilā igauņu rakstnieka Jāna Krosa romānā “Profesora Martensa aizbraukšana”, kas publicēts 1984. gadā un tulkots 11 valodās, arī latviešu. Tas ir aizraujošs vēsturisks romāns, kurā atspoguļota 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma vēsture.
Informācija tapusi sadarbībā ar Valmieras muzeju.
Avoti: wikipedia.org; juristavards.lv