Viņa gaisma ir cilvēcība. Viņš spēj redzēt labo arī tad, ja to paslēpj dažādas nebūšanas. Viņš saber labestību tavās kabatās, piesprauž pie sirds un iedod ceļamaizē. Viņš dalās, bet tikai vairāk top.
Par darba un mīlestības ieguldīšanu Valmieras attīstībā, 16 gadus esot Valmieras Pārgaujas sākumskolas dvēselei, nodrošinot kvalitatīvu izglītības procesu ar mūsdienīgām un radošām pieejām ne tikai mācību, bet arī vadības līmenī, par cilvēcīgu attieksmi, sirds siltumu, optimismu un prieku, ko ik dienu saņēma gan skolēni, gan skolotāji, gan vecāki, par pārliecības radīšanu, ka jebkuras grūtības ir pārvaramas, to izcili pierādot, ilgstoši vadot vienu no lielākajām sākumskolām Latvijā, kur ik gadu mācās vairāk nekā 600 skolēnu, par Valmieras vārda nešanu ne tikai Latvijā, bet arī pasaulē, par patriotismu par savu pilsētu, valsti un šo vērtību nodošanu jaunajai paaudzei apbalvojumu “Valmieras novada Goda pilsonis” 16. novembrī saņēma ilggadējs Valmieras Pārgaujas sākumskolas direktors, tagad esot pelnītā atpūtā, Viktors Litaunieks.
“Mamma bija skolotāja. Viņa teica: “Viktor, tev jābūt par skolotāju!” Es pat dzirdēt negribēju, es uz to pusi negribēju skatīties. Man vairāk patika tehnika, šoferēšana. Kad manā dzimtajā ciemā Nagļos sāka veidot lielu zivsaimniecību, ceļi aizveda uz tālo Liepājas rajona Kazdangas sovhoza tehnikumu. Tur apguvu zivkopja tehniķa profesiju. Trīs gadus brīnišķīgā tehnikumā brīnišķīgas mācības – makšķerēšana, zvejošana, zivju barošana, audzēšana, zivju zupa, prakse dažādās vietās Latvijā, viss, kas saistīts ar zivīm, ūdeņiem, laivām. Skolu pabeidzu ar ļoti labām sekmēm.
Tā kā augstskolā zivkopībai turpinājuma nebija, sāku studēt Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā zootehniķa zinības. Tur iepazinos ar sievu, apprecējāmies augstskolas laikā, piedzima pirmā meita. Ceļi aizveda uz Alūksnes pusi. Mums abiem bija vienādas profesijas, un tas vienā mājsaimniecībā ir par daudz, tāpēc pieņēmu dispečera darbu Alsviķos, manā pārziņā bija milzīgs apjoms tehnikas. Pēc dažiem gadiem kļuvu par jaunāko padomju saimniecības vadītāju Latvijā – 26 gadu vecumā sāku vadīt saimniecību “Mārkalne”. Izdomāju, ka tur jāveido arī tolaik populārā māla trauku ražotne, uzrunāto mākslinieku pieņēma darbā arī skolā par vizuālās mākslas skolotāju, bet tā sanāca, ka, sākoties jaunajam mācību gadam, viņš no darba atteicās. Izpalīdzot direktorei, kamēr atrod jaunu skolotāju, piekritu Mārkalnes skolā mācīt vizuālo mākslu. Tehnikuma un akadēmijas laikā daudz zīmēju sienas avīzes, karikatūras, noformēju vidi un veicu vēl citus darbus. Tā katru dienu pusdienlaikā nedevos ieturēt maltīti, bet gāju uz skolu mācīt bērnus no 2. līdz 9. klasei. Man tas ļoti patika. Jāsaka, ka šī bija jau otrā pieredze pedagoģiskajā darbā. Kad biju dispečers, Strautiņu skolā direktors organizēja lauksaimniecības pulciņu un uzrunāja mani to vadīt.
Vizuālās mākslas skolotājs pēc gada tika atrasts. Pa to laiku beidza pastāvēt padomju saimniecības, pievērsos zemkopībai – audzējām graudus lielos apmēros. Bet jau atkal pedagoģiskais darbs mani atrada. Pie manis atbrauca Malienas pamatskolas skolotāja ar lūgumu mācīt vizuālo mākslu vecāko klašu skolēniem. Labprāt piekritu, jo bija interesanti uz dažām stundām izrauties no zemkopja darbiem. Skolotājai, kura mani uzrunāja, veselība sašķobījās, tāpēc sāku mācīt vizuālo mākslu visai skolai – no 2. līdz 9. klasei. Kad pavasarī nāca ziņa, ka nebūs pieejamas sarunātās kaltes un bija jāizlemj, vai sēt vai nesēt, pieņēmu lēmumu zemkopja darbu beigt. Mācīju skolā arī vēsturi. Tad parādījās jauns priekšmets datoru apguvei. Datoru nebija, bet mācības no grāmatām gan bija. Nopirku grāmatu par pirmajiem soļiem datorzinībās. Vēl paveicās, ka, vakaros veicot autoeksperta darbu, uzņēmums noorganizēja datorkursus, tādējādi varēju grāmatā izlasīto apgūt arī praktiski. Nopirku arī savu pirmo datoru, ļoti dārgs tolaik bija. Sāku studēt Latvijas Universitātē, lai iegūtu kultūras un mākslas vēstures skolotāja diplomu. Kas tās man bija par studijām! Iedomājieties, biju mācījies padomju laikos – zinātniskais komunisms, politiskā ekonomika, filozofija – ja tagad palasītu tās grāmatas, šausmās saķertu galvu. Bet tad – muzeji, krātuves, mākslas darbu analīze, mākslas vēsture, psiholoģija, pedagoģija, brīnišķīgi pasniedzēji. Es biju sapņu pasaulē! Pēc tam turpināju studijas maģistrantūrā. Ar visiem pasniedzējiem kontakts saglabājies līdz šai dienai, visi ir mani draugi.
Kad 2000. gada augustā saslima Malienas skolas direktors un izlēma beigt darba gaitas, pagasta vecākais sasauca visus skolotājus un lūdza izvēlēties direktoru. Es dzīvoju vienkāršu skolotāja dzīvi, ne par ko nebēdāju. Un te skolotāji vienbalsīgi ievēlē mani. Tas bija ļoti emocionāli, to atceroties, joprojām ir asaras acīs. Būt par direktoru bija ļoti laba pieredze. Naudas tolaik nebija, bet vajadzības daudz. Iesaistījos dažādos projektos, pat iestājos partijā, lai arī no politiskās puses meklētu risinājumus mazo skolu attīstībai. Ierīkojām skolā centrālapkuri, kanalizāciju. Daudz sakārtojām. Mans dzīves moto atbilst Teodora Rūzvelta teiktajam – dari, ko vari, ar to, kas tev ir, tur, kur esi. Priecājos, ka mums izdevās izveidot sistēmu, ka bērni pēc stundām līdz autobusam dažas stundas paliek skolā un izmācās ar skolotāju palīdzību, pasporto sporta zālē, ka mums bija savs dārziņš un pagrabi, kas samazināja pusdienu izmaksas, tādējādi tas bija liels atbalsts daudzbērnu ģimenēm un visiem, kuriem bija grūtāk ar iztikšanu. Ar Malienas skolas absolventiem joprojām uzturu kontaktu – brīnišķīgi cilvēki. Daudzi man teikuši, ka skola palīdzējusi izkļūt no sarežģītās dzīves situācijas, ka varēja būt mierīgā un drošā vidē.
Kad sākās runas par mazo skolu slēgšanu, man bija jākļūst politiski aktīvam. Uzvarēju pašvaldības vēlēšanās ar ļoti lielu balsu pārsvaru. Lauku puika no malas. Tas arī man bija ļoti emocionāli un pacilājoši. Kā Alūksnes mēram man bija ļoti daudz saimniecisko darbu – pusei pilsētas bija sausās tualetes, ierīkojām kanalizācijas sistēmu, modernu ūdensapgādes un attīrīšanas sistēmu. Kad beidzās mērošanās, likums noteica, ka divus gadus nevar strādāt tur, kur kā pilsētas vadītājs esi ko ietekmējis. Tieši tajā laikā ieraudzīju konkursa sludinājumu par direktora vietu Valmieras Pārgaujas sākumskolā,” par to, kā viss notiek, lai nonāktu līdz īstajam dzīves aicinājumam – pedagoģijai, stāsta Viktors Litaunieks.
Ierodoties pirmajā dienā Valmieras Pārgaujas sākumskolā, bijis grūti atrast ieeju. “Lēnām eju, skatos apkārt, un pretī nāk Velga, mana vietniece. Tā viņa mani pirmajā dienā saņēma, un mēs plecu pie pleca veidojām skolu tādu, kādu domās bijām izlolojuši.” Svarīgi bijis sniegt audzēkņiem mīlestību un drošības sajūtu. “Velga ir ar atvērtu mīlestību pret audzēkņiem, un arī es tāds lāčuks mīļš esmu. Ir uzskats, ka direktoram ir jābūt tādam, no kā bērni baidās. Bet es domāju, ka direktoram ir jābūt visdrošākajam balstam, lai katrs, kuram tas ir nepieciešams, saprot, ka saņems palīdzību, atbalstu, mīlestību, sapratni. Tādu veidojām arī kolektīvu. Ar maigumu un mīlestību var tik ļoti izmainīt bērnus!” Viktors Litaunieks uzsver, ka sākumskolas vecumā drošības un mīļuma sajūta ir ļoti svarīga. Nereti pat pietiek pasēdēt blakus. “Mīļums ir tas, kas uzvar. Bet mīļumam ir jābūt arī stingram. Mani bērni saka tā: “Papiķi, es visu izdarīšu, tikai apsoli, ka uz mani neskatīsies ar to stingro skatienu.” Šķiet, ka skolotāja garam ir jābūt kaut kur tevī. Jo nav divu vienādu situāciju, jāpaspēj izanalizēt, kas nostrādās, jāprot mācīties no citiem, jāstrādā kā komandai, citam citu atbalstot un izrunājot sarežģītās situācijas. Būt godīgam, atklātam un nemelot, būt tiešam gan ar vecākiem, gan bērniem, gan skolotājiem. Ja tāds esi, iegūsti uzticību. Kā direktoram ir jābūt gatavam steigties palīgā bērnam vai darbiniekam jebkurā brīdī. Jūtu, ka skolas komanda ir spēcīga, gudra, protoša, ka ir lieliska maiņa, man tas ir liels prieks un gandarījums, ka turpinās iesāktais un ka būs vēl labāk.”
Viktors Litaunieks spēku smeļas dabā. Sēņošana, ogošana, makšķerēšana. “Man arī patīk veidot dabu ap mūsu lauku māju. Skatu līnijas, birztalas, puduri, atsevišķu koku izkopšana. Savulaik pie mājas izveidoju golfa laukumu ar deviņām bedrītēm. Mums ir arī Vinnija Pūka dabas taka, kurai ideju guvu, kad Gēteborgā studēju vides izglītību. Tā ir izzinoša taka apmēram četru kilometru garumā, kas ved gar pauguriem, āpšu alām, lapsu alām. Gan bērniem, gan pieaugušajiem patīk izstaigāt. Reizēm pat vairākas skolēnu grupas vienā dienā vadāju.”
Jautāts par lepošanās vērto, Viktors Litaunieks saka: “Mani iedvesmo ģimene – paldies manai mīļajai sieviņai un bērniem, audžubērniem! Kopā mums ir pieci bērni un astoņi mazbērni uz šo brīdi, brīnišķīgi znoti. Brīnišķīgi bērni, zelts! Protams, lepojos ar līdzcilvēkiem. Novēlu ikvienam tādu kolektīvu, kāds man šos gadus bija Valmierā! Man lepošanās vērtais ir, ka visi mani skolēni ir laimīgi un var sasniegt dzīvē to, ko iecerējuši. Lai sasniedz! Lai ir laimīgi!”
Foto un video Uģis Brālēns