Lai godinātu ģimenes un laulības vērtību, 3. decembrī svinīgā ceremonijā Valmieras novada Dzimtsarakstu nodaļā sveikti novada Zelta pāri, kuri laulībā pavadījuši 50 kopdzīves gadus un šogad atzīmē Zelta kāzu jubileju.
Sveikšanai šogad pieteicās 14 pāri – vienpadsmit no tiem sveikti svinīgajā pasākumā, savukārt trīs pārus godinās viņu dzīvesvietā. Šogad Zelta kāzu jubileju svin Varis un Ingrīda Valteri, Jānis un Gunta Skrastiņi, Andris un Māra Ozoli, Ēriks un Raita Liepiņi, Valērijs un Valentīna Minajevi, Valdis un Aija Balgalvji, Vilis un Dzintra Tupuriņi, Andris un Mārīte Klauži, Sergejs un Natālija Skrobati, Valdis un Janīna Ērgļi, Mārtiņš un Edīte Ceplīši, Andris un Ruta Kreitāli, Modris un Nadežda Madžiņi, Voldemārs un Raita Lipiņi.
Svinīgās ceremonijas laikā Zelta pārus uzrunāja un sveica Jānis Baiks, Valmieras novada domes priekšsēdētājs, un Ieva Miķīte–Plusniņa, Valmieras novada Dzimtsarakstu nodaļas vadītāja, savukārt ceremoniju vadīja un ar pāru kopīgajiem dzīves stāstiem iepazīstināja Vija Kuģe, Valmieras novada Dzimtsarakstu nodaļas vadītājas vietniece. Katram pārim veltot īpašu priekšnesumu, pasākumu muzikāli bagātināja Valmieras novada Dzimtsarakstu nodaļas mākslinieciskie izpildītāji.
“Sakām sirsnīgu paldies visiem mūsu Zelta pāriem! Pateicoties jūsu uzticībai mums, atklājot savus mīlestības stāstus, varam tos pastāstīt tālāk. Un vienlaikus mācīties, kā mīlestība lolojama un savstarpējā sapratne, cieņa ikdienā stiprināma, lai kopīgi sagaidītu un nosvinētu savas Zelta kāzas. Tas ir īpaši un skaisti, tik ģimeniski!”
sajūtās par Zelta pāru godināšanu dalās Ieva Miķīte–Plusniņa.
Zelta pāri saņēma jaunās Latvijas Republikas laulības apliecības, finansiālu atbalstu no pašvaldības, kā arī Valmieras novada kalendāru 2023. gadam. Pēc svinīgās ceremonijas pāri kavējās sirsnīgās sarunās un vēlēja viens otram laimi, saskandināja šampanieša glāzes un baudīja svētku kūku. Neizpalika arī kopīga fotografēšanās, iemūžinot šo īpašo notikumu.
Svinīgā Zelta pāru godināšanas ceremonija ir tradīcija, kas turpināsies Valmieras novadā. Ceremonijas “Gada Zelta pāris” mērķis ir stiprināt ģimenes un laulības lomu sabiedrībā, kā arī godāt vērtības – ģimeni un laulību. Ar katru no pāriem iepazīstināsim Valmieras novada pašvaldības informatīvā izdevuma decembra numurā.
Vairāk foto no svinīgās ceremonijas apskatāmi ŠEIT.
Abi satikušies Valmieras autotransporta uzņēmuma “Valmieras ATU-17” deju kolektīvā. Savu dzīvi veidojuši saviem spēkiem, ar skaistu mīlestību vienam pret otru. Pāris atzīst – dzīve ir izdevusies! Un viņi abi kopā – enerģiski, laimīgi, aktīvi.
Divi kurzemnieki, kuru mīlas stāsts sākās, abiem mācoties vienā klasē 36. profesionāli tehniskajā skolā. Viņi ir laimīgi, kopīgi strādājot savā no sirds iekoptajā dārzā, svētkos pulcējot pie sevis ģimeni un kopīgi priecājoties par katru nodzīvoto dienu.
Satikšanās un mīlestības sākums pārim ir liktenīgā deja Jaungada ballē. Kopš tā vakara abi ir kopā. Abi saka: “Tu kļūsti stiprāks, kad kādu ļoti mīli, un kļūsti drosmīgāks, kad Tevi kāds ļoti mīl.”
Pāris priecājas par katru nodzīvoto dienu. Īpašas receptes laimīgai kopā būšanai gan nav, ir tikai jādzīvo tālāk – rūpēs, cieņā un sapratnē vienam pret otru.
Pāris “sadejojās” tautas deju ansamblī “Gauja”. Kopīga svētku svinēšana ar meitām un visu ģimeni, kārtīga lustēšanās un kopā būšana ir tas, kas dara viņus stiprus. Aija teic: “Mīla ir mūžīgs starojums, kas pārspēj vislielākos attālumus, kas nepazīst nekādus ierobežojumus, kas nezina vārdu “gana”.”
Lauksaimniecības akadēmijas studenti Andris un Mārīte satikās moderno deju kursos. Viss notika tā lēnām, pamazām. Mazsalacā pašu spēkiem iekopa un izveidoja savu saimniecību. Pārim prieku sagādā mirkļi, kad pie ģimenes galda svētkos, jubilejās pulcējas bērni un mazbērni.
Pāris teic, ka kopdzīve ir jākopj abiem kopā. Tā ir piepildīta gan ar baltiem un laimīgiem brīžiem, gan ar smagu darbu un rūgtām rūpju dienām. Neskatoties uz visu piedzīvoto un pārdzīvoto, ir jābūt pacietīgiem, saprotošiem un jāmāk arī piekāpties otra labā, nekad nepadoties dzīves grūtībās.
Andra un Māras acu skatieni satikās, gan mācoties vienā klasē Strenču pamatskolā, gan dejojot vienā kolektīvā. Abu mīlestības laiks bija bezgala skaists, un viņi saprata, ka būs kopā gan dzīvē, gan darbā, un Māras kautrīgi teiktais “jā” bija sākums Ozolu ģimenei.
Staiceles meitene Natālija un īstens valmierietis Sergejs mācījās vienā klasē Valmieras 2. vidusskolā un vienu brīdi arī sēdēja vienā solā. Pēc tam liktenis bija lēmis, ka viņiem jābūt kopā. Pāris saka: “Vislabākais un skaistākais šajā pasaulē sajūtams ar sirdi. Mīliet viens otru un jūs būsiet laimīgi. Tas ir tik vienkārši un tomēr grūti.”
Abu satikšanās stāstā liktenīga bijusi balle, un kopš tā vakara Mārtiņš un Edīte ir kopā. Izaudzināti, izskoloti bērni, iekopta sava saimniecība, dārzs. Edītei joprojām vaļasprieks ir rūpes par ziediem, dārzu, bet Mārtiņam – krustvārdu mīklu risināšana, valodu apguve. Abi saka: “Un dzīvē nevajag nemaz tik daudz. Pavisam maz, lai mirdzošs mirklis nestu prieku!”
Pāris priecājas par katru nodzīvoto dienu. Īpašas receptes laimīgai kopā būšanai gan nav, ir tikai jādzīvo tālāk – rūpēs, cieņā un sapratnē vienam pret otru.
Voldemāru un Raitu sveicām pāra dzīvesvietā. Ciemošanās laikā abi teic, ka ilgās un saskanīgās kopdzīves pamatakmens ir pacietība. Kā atzīst Voldemārs, ļoti liels dzīves posms kopā nodzīvots, dzīve rit uz priekšu, sagaidāmi vēl daudzi laimīgi gadi kopā.
Abi iepazinušies, kad Modris devies līdzi savam draugam ciemošanās reizē uz rūpnīcas darbinieku kojām pie vienas no Nadeždas draudzenēm. Kopš tās reizes arī ieskatījies Nadeždā. Nadežda stāsta: “Man dzīvē ir palaimējies, tā ir tāda laime – esmu kopā ar tik gādīgu, tik rūpīgu, atbildīgu vīru. Modris jaunībā uzrunāja ar cilvēcību, patiesumu – un tā visu dzīvi! Es pilnībā varu uz viņu paļauties jebkurā dzīves situācijā.” Nododot savas ģimenes vērtības tālāk nākamajām paaudzēm, ar lielu mīlestību izaudzināts dēls, un Madžiņu saimi nu
papildina mazmeitiņa.
Ruta un Andris iepazinās veikalā, kur Ruta tik tikko bija nopirkusi baltas kurpes. Uz Andra jautājumu, kur tad iešot ar baltām kurpēm, Ruta atbildējusi tieši, ka uz kāzām. Un tā pēc neilga laika, kā paši laulātie atceras, drēgnā un tumšā 23. decembra dienā mijuši gredzenus. Kopā daudz ceļots, izaudzināti divi bērni, un nu jau prieku un mīlestību ģimenē nes četri mazbērni. Atbildot uz jautājumu, kas ir tas, kas ļāvis nodzīvot tik daudzus gadus laulībā, Ruta saka: “Mīlestība pati par sevi, bet vēl svarīgāk – pacietība un spēja ieklausīties vienam otrā.” Andris piebilst: “Pieņemt un respektēt vienam otra intereses.” Kamēr Andris dodas makšķerēt, Ruta šiverējas dārzā.