Kad pirmo reizi satiekam Eviju Briedi Dikļos, viņas stāstā jaušama gan viegla nostalģija, gan iekšējs spēks. Viņa ir viena no tiem cilvēkiem, kuru dzīve ritējusi starp divām valstīm – Latviju un Vāciju –, un kuri pamazām meklē ceļu atpakaļ uz savām saknēm.
Ceļš prom no Latvijas
Evija dzimusi Jaunpiebalgā, skolojusies Vecpiebalgā un Siguldā, vēlāk studējusi Latvijas Sporta akadēmijā. Taču jau jaunībā viņa saprata – viņai nepieciešamas pārmaiņas.
90. gadu beigās Evija devās uz Vāciju. Tur viņu sagaidīja realitāte, kas nebija vienkārša – Latvijā iegūtā izglītība netika pilnībā atzīta, un viss bija jāsāk no jauna.
Viņa mācījās, strādāja, meklēja savu vietu. Sākumā izvēlējās mediju tehnoloģijas, bet drīz vien saprata – tas nav viņas ceļš. Darba vide bija izaicinoša, īpaši kā sievietei un ieceļotājai. Bija jācīnās par katru soli un jāapliecina sevi no jauna.
Atrast savu aicinājumu
Lēmums mainīt virzienu atnāca ar pieredzi. Evija pievērsās pedagoģijai un darbam ar bērniem – jomai, kurā viņa sajuta patiesu piepildījumu. Viņa sāka darbu bērnudārzā, vēlāk iesaistoties izglītības sistēmā arvien plašāk.
Karjeras ceļš nebija viegls – valodas barjera un atšķirīgā kultūra lika sevi manīt. Tomēr Evija neatlaidīgi gāja uz priekšu. Lielu atbalstu sniedza ģimene – īpaši vīrs, kuru viņa satika Vācijā. Viņš bija tas, kurš iedrošināja nepadoties un turpināt iesākto.
Laika gaitā ģimenē piedzima divi bērni, un dzīve Vācijā kļuva stabila. Taču iekšēji arvien biežāk parādījās sajūta – kaut kā pietrūkst.
Ilgas pēc mājām
Jo ilgāk Evija dzīvoja Vācijā, jo spēcīgāka kļuva vēlme atgriezties Latvijā. Viņai pietrūka ne tikai valodas un vides, bet arī tuvuma ar ģimeni.
Īpaši svarīgs kļuva apziņas moments – nevēlēšanās attiecības ar vecākiem piedzīvot tikai no attāluma. Viņa saprata, ka vēlas būt klātesoša, nevis tikai viesis savā dzimtenē.
Tomēr atgriešanās nebija vienkārša. Praktiski šķēršļi – birokrātija, sistēmu atšķirības un ikdienas jautājumi – lika justies kā svešiniecei savā valstī.
Atgriešanās – lēns un apzināts process
Evija izvēlējās nesteigties. Viņa sāka veidot dzīvi Latvijā pakāpeniski – samazināja darba slodzi Vācijā, biežāk brauca uz Latviju un izveidoja savu uzņēmumu, lai piedāvātu pedagoģiskās konsultācijas.
Šis ceļš izrādījās sarežģītāks, nekā sākumā šķita. Interese no iestādēm un sadarbības partneriem bija, taču reālā sadarbība bieži vien nenotika tik ātri, kā cerēts. Tas lika saprast – atgriešanās ir process, kurā nepieciešama pacietība.
Šobrīd Evija dzīvo starp divām valstīm – Latvijā viņa jau ir klātesoša, bet finansiālā stabilitāte joprojām lielā mērā saistīta ar darbu Vācijā.
Divas pasaules vienā dzīvē
Evijas ģimene ir svarīga šī stāsta daļa. Vīrs apgūst latviešu valodu, bērni to saprot un pakāpeniski apgūst, un visa ģimene soli pa solim tuvāk iepazīst Latviju kā savu nākotnes mājvietu.
Dikļos viņi iegādājušies māju – vietu, kur beidzot var justies kā savējie, nevis viesi. Tā ir sajūta, kas dod stabilitāti un piederību.
Starp divām identitātēm
Evija atzīst – dzīvojot tik ilgi ārzemēs, identitāte kļūst daudzslāņaina. Viņa nejūtas pilnībā piederīga tikai vienai valstij.
Taču izvēle, kur būt, viņai ir skaidra – Latvija ir vieta, kur viņa vēlas veidot savu nākotni.
Skats nākotnē
Evijas mērķis ir pilnībā pārcelties uz Latviju un izveidot šeit stabilu dzīvi. Viņa saprot – tas prasa laiku, pacietību un spēju pieņemt realitāti tādu, kāda tā ir.
Viņas stāsts nav par strauju atgriešanos. Tas ir par ceļu – pakāpenisku, reizēm sarežģītu, bet apzinātu.
Un varbūt tieši tāds tas arī ir vispatiesākais.
Informāciju sagatavoja:
Marta Riekstiņa, Vidzemes plānošanas reģions