Pirmā latviešu dramaturģe, viena no sievietēm – celmlauzēm 19. gadsimta latviešu literatūrā, drosmīgi, bez aizspriedumiem cīnījās par sieviešu iespējām iegūt izglītību un piedalīties kultūras dzīvē.
Dzimusi 1844. gada 10. oktobrī Valtenberģu, tagad Mazsalacas pagasta “Kalna Mačos” saimnieku Teņa un Lienas ģimenē kā savu vecāku desmitais un pēdējais bērns. Skolojusies Valmieras pilsētas skolā. Kad pēc tēva nāves Nuķu muižiņu turpina nomāt viņas brālis, Marija paliek brāļa ģimenē kā bērnu audzinātāja, pieskatot un mācot arī apkārtnes bērnus. Starp brāļa Kriša Pēkšēna bērniem, kurus Marija auklēja, bija arī vēlāk slavenais arhitekts Konstantīns Pēkšēns. No 1869. gada, kad brālis pārceļas uz Rīgu, Marija dzīvo Vecatē un strādā par mājskolotāju turienes muižas nomnieka Zīgvalda ģimenē.
1870. gadā Marija Pēkšēna saraksta lugu “Ģertrūde” – par jaunas sievietes konfliktu ar sabiedrību. Rīgas Latviešu biedrības konkursā luga ieguva 1. godalgu, bet tautas atmodas ideju dēļ cenzūra aizliedza lugu izrādīt, tomēr tā tika iestudēta Rīgas Latviešu teātrī 1877.gadā, kas bija liels notikums tā laika mākslas dzīvē. Līdzīgi centieni atspoguļoti arī lugā “Vienu stāstu”, kas arī izrādīta Rīgas Latviešu teātrī 1879.gadā.
Par latviešu teātra tēvu dēvētais dramaturgs Ādolfs Alunāns par lugu “Ģertrūde” ir rakstījis: “”Ģertrūde” bija sarakstīta ar izveicību, kāda var piemājot tikai īstenam skatuves pazinējam, vai bagātīgi apdāvinātam rakstniekam. Šinī lugā redzējām patiesi gabalu no pašu dzīves, tie bija patiesi latvieši, kurus satikām še kā mīļus, vecus, pazīstamus. Visi mums priekšā vestie skati bija pazīstami atgadījumi, bet īsts poēzijas gars viņus darīja smaršainus, tā sakot pārsmalcināja.”
1870. gadā lugas “Ģertrūde” autorei bija tikai 25 gadi. 19. gadsimta 70. gados dramaturģijā ar viņu mēroties varējis tikai Ādolfs Alunāns.
1880. gadu sākumā Pēkšēna pārcēlās uz Rīgu pie brāļa – advokāta Jēkaba Pēkšēna un vadīja brāļa saimniecību. Te sarakstījusi lugas “Ceļa biedri” un “Laiku ziedi jeb Zeltezerpilskungi un zeltezerieši”, cenzūra tās 1896. gadā aizliedza. Šīs lugas ir mākslinieciski neizstrādātas un nav izrādītas. Pēkšēnas lugas un dzejoļu krājums “Saulgoži un pakrēšļi” nav publicēts, to rokraksti glabājas Rīgā, Misiņa bibliotēkā.
1932. gadā Marija Pēkšēna ierindota Latvijas ievērojamāko sieviešu pieciniekā kopā ar aktrisi un dzejnieci Birutu Skujenieci un citām tā laika ievērojamām personībām.
Marija Pēkšēna devusies mūžības ceļos 1903. gada 8. decembrī Rīgā, apbedīta Ģertrūdes kapos.
1990. gadā Ramatas pagastā ar tā laika kultūras darbinieces Nellijas Nurmikas un pilsētas mēra Ojāra Beķera atbalstu uzstādīts tēlnieka Andra Vārpas veidotais piemiņas akmens Marijai Pēkšēnai. Kopš tā laika ik gadu rudeņos, Dzejas dienu laikā pie akmens pulcējas novadnieki, dzejas, literatūras un teātra mīļotāji, lai pieminētu un atcerētos novadnieci Mariju Pēkšēnu un latviešu rakstniecību.
Teātra spēlēšanas tradīcijas Mazsalacas pusē allaž turētas godā, darbojušies dažādi amatierteātri, veidojot iestudējumus, ko izrādīt publikai. Šobrīd aktīvi darbojas amatierteātris “Ramata”, kura pirmsākumi meklējami 20. gadsimta sākumā, bet aktīvākā darbība notikusi 50. un 60. gados. Šobrīd amatierteātri vada režisore Gunta Maskaviča.
Atskatoties uz teātra spēlēšanas tradīciju Ramatas pagastā var teikt, ka tikai pašu dalībnieku spēlētprieks ir nodrošinājis kolektīva darbību līdz šai dienai, un kolektīvā vienmēr ir gandarījums par paveikto un prieks par kopā būšanu.
Informācija tapusi sadarbībā ar Mazsalacas muzeju.
Izmantotie avoti: valmiera.biblioteka.lv; literatura.lv