Viņas gaisma dzīvo mūsu tautas kodolā. Latvija vijas viņas darbos, viņas mīļumā, viņas spējā nodot tālāk mūsu vērtības. Viņa to iepin ikdienībā un pierāda, ka kaut kas īpašs ir tepat tuvu un ir mūsos.
Par nenovērtējamo devumu, daudzu gadu garumā mācot tautas dejas Mazsalacas bērniem un jauniešiem, esot ne tikai deju kolektīvu vadītājai, bet arī iedvesmojošai skolotājai – cilvēkam, kurš ar dejām māca mīlēt kultūru, darbu un latviskās vērtības, par dalību XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos, vedot līdzi Mazsalacas vārdu, siltumu un dejotprieku, par sirdsdarbu, kas rāda, cik daudz var paveikt cilvēks, kurš tic saviem dejotājiem un mūsu tautas tradīciju spēkam, par vairāk nekā 20 gadu veltīšanu latviešu tautas dejai un tās dejotājiem, turpinot iedegt bērnos vēlmi dejot, apbalvojumu “Valmieras novada Gada cilvēks” 2025. gada 16. novembrī saņēma Mazsalacas Mūzikas un mākslas pamatskolas dejošanas skolotāja, Mazsalacas Kultūras centra deju kolektīvu vadītāja un uzņēmēja Aija Vidovska.
“Dejošana man ļoti patika jau bērnībā. Tā kā dzīvojām patālu no centra, vecākiem nebija automašīnas un ar autobusu nevarēja izbraukāt, sapnis dejot deju kolektīvā arī palika sapnis. Skolā tikai vienu gadu (3. klasē) mums notika dejošanas nodarbības. Kad sāku mācīties Vecbebru tehnikumā, pieteicos konkursā, kurā izvēlējās tehnikuma jauniešu deju kolektīva jaunos dalībniekus. Lai gan konkurss bija ļoti liels un sapratu, ka visi pretendenti jau daudz ir apguvuši, bet es zinu tikai teciņu un palēcienu, deju kolektīva vadītāja Sarmīte Plūme pēc manas uzstāšanās atzina, ka tik brīnišķīgu teciņu vēl nav redzējusi, un mani uzņēma. Biju apņēmības pilna, katru dienu, ejot no skolas uz māju, visu ceļu treniņa nolūkos dejoju. Gada laikā iemācījos dejot jau tikpat labi kā pārējie. Pēc tehnikuma darba gaitas sāku Mazsalacā un uzreiz arī iestājos deju kolektīvā “Skaņaiskalns”. “Skaņamkalnam” jau 35 gadi, 32 no tiem esmu dejojusi un trīs gadus esmu tā vadītāja,” stāsta Aija Vidovska.
Otrs Aijas sapnis vienmēr bijis darbs ar bērniem. Bet tā sanāca, ka profesijas izvēle pavisam cita – pārtikas tehnologs. Taču, tāpat kā dzīves ceļš aizveda līdz dejošanai, tas aizveda arī līdz izsapņotajam darbam ar bērniem. Tagad, vadot bērnu deju kolektīvus, Aija piepildījusi abus sapņus. “Kad jau biju sākusi darba gaitas Mazsalacā, toreizējā Mazsalacas vidusskolā darbu beidza deju skolotājs. Direktore mani uzrunāja, lai vadu šo vienu skolas deju kolektīvu. Tajā dejoja arī mans dēls, bija žēl, ka pedagoga trūkuma dēļ būtu jāpārtrauc. Piekritu, kamēr gaidām jauno deju skolotāju. Mazsalacas Kultūras centra vadītāja Dace Jurka ieteica deju mācīšanu apgūt arī profesionāli. Piekritu, ka visi no tā būs ieguvēji, bet joprojām ar noteikumu – kamēr gaidām jauno skolotāju. Tā pagājis jau 21 gads. No viena skolas kolektīva esam izauguši uz sešiem. Brīžiem šķiet, ka dejo visa skola – no 200 audzēkņiem 130 dejo.” Diena Aijai sākas ar palīdzēšanu doties skolas gaitās jaunākajam dēlam. Tad viņa dodas uz savu uzņēmumu – kafejnīcu. Kad tur darbi pabeigti, gatavojas darbam ar deju grupām Mazsalacas Mūzikas un mākslas pamatskolā. Piecas stundas pēc kārtas ir dejošanas nodarbības skolas kolektīviem. Kopā tie ir seši – 1.–5. klašu vecuma grupas un apvienotā 6., 7. un 8. klašu grupa. Vakaros Aija vada vidējās paaudzes deju kolektīvu “Skaņaiskalns”.
“Darbā ar bērniem man patīk grūtības pakāpe, jo nevienā posmā tas nav vienkārši. Kad bērniņi pirmo reizi atnāk, viņi ir kā mazi jēriņi, katrs skrien uz savu pusi. Tad pati izdomāju rotaļas, piemēram, par profesijām, par dzīvniekiem, kas viņiem jāatveido. Tā, lai mēs cits pie cita pierodam. Pirmajā gadā dejošana pat ir mazāk, vairāk sarodam rotaļās un tādā veidā apgūstam pamatsoļus. Mana beznosacījuma mīlestība ir bērni. Ja pret pieaugušajiem man ir cieņa, tad pret bērniem – beznosacījuma mīlestība. Dziedāšana, dejošana, sports ir pievienotā vērtība, tas ir jāsaprot pieaugušajiem. Mazsalacas Mūzikas un mākslas pamatskolā no pirmās klases mēs iesaistām pilnīgi visus bērnus. Līdz piektajai klasei dejo gandrīz visi bērni. Turklāt viņi veido un stiprina draudzības, jo dejošanā nevar būt tikai viens draugs, tev ir jādod roka jebkuram, ja ir kādas grūtības, tās kopā jārisina. Skatuves apgūšana arī ir liels pienesums, kā pasniegt sevi.”
Aija stāsta, ka liela nozīme viņas darbā ir latvisko vērtību un tradīciju stiprināšanai. “Tam mēs veltām skolas stundas, runājam par tautastērpu, par tā darināšanu, par mūsu tradīcijām. Tām ir liela nozīme arī mūsu ģimenē. Mans vīrs ir Jānis, viens no dēliem ir Jānis un tēvs ir Jānis. Jāņos mēs uzņemam ciemiņus, apdziedam laukus, ziedojam ugunij, ūdenim, meitām galvā ir vainagi. Pateicamies par to, kas mums ir dots.”
Atceroties XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkus, kas notika pagājušajā vasarā, Aija saka: “Tie bija lieliski! Mēs protam svinēt. Labākie no labākajiem svētkiem. Paldies skolotājām, kuras bija līdzi, tik daudz ar bērniem kopā pieredzējām! Nevienu brīdi skolā nesēdējām, nečīkstējām, ka piekusuši, bet brīvajā laikā centāmies daudz apskatīt, braucām ar trolejbusu, bērni to sauca par autobusu – akordeonu. Tik ilgu laiku prom no vecākiem, bet, domāju, ka vecāki uztraucās vairāk, jo bērniem bija interesanti, visu laiku jauni iespaidi. Un tās emocijas! Lielie tā rūpējās par mazajiem, mantas nesa, palīdzēja pīt bizes, visādi atbalstīja. Tādi bērni ir jāizaudzina! Vienai mūsu kolektīva meitenei bija jādodas uz starptautiskām sacensībām, viņas vietā dejoja cita, kura īsā laikā apguva visu repertuāru. Teicu puišiem, ka jāuzdāvina viņai ziedi. Un ko viņi izdara – uzdāvina ziedus visām meitām, arī man. Tas bija tik emocionāli. Teicu – tie ir mani bērni! Visi atzina, ka noteikti grib būt nākamajos svētkos, un tas ir lielākais ieguvums.”
Aija uzskata, ka vecāku un pedagogu sadarbībai ir liela nozīme, lai bērns gribētu dejot tautas dejas. “Darbs ar kolektīvu ir darbs arī ar bērnu vecākiem. Viņiem ir liela loma bērna motivēšanā, iedrošināšanā. Mums kā kolektīvam nav tikai darbs, mēs arī kopā atpūšamies, ejam pārgājienos, piedalāmies skolas diskotēkās, pat nakšņojam reizēm skolā. Darbs jāiegulda liels, bet arī jāprot atpūsties un būt draudzīgam kolektīvam. Es domāju, ka katram jādara savs darbs pēc labākās sirdsapziņas, bet to, ko nevar mainīt, par to nav jēgas pārdzīvot. To, ko es varu izdarīt, daru tik labi, cik vien varu. Kad mums ir koncerts, Mazsalacas Kultūras centrā nav brīvu vietu. Mēs dāvinām pozitīvas emocijas un saņemam tās no skatītājiem.”
Jautāta par to, kas viņai dzīvē ir īpaši svarīgs, Aija saka: “Dzīve mani ir atvedusi tur, kur patiesībā vienmēr esmu gribējusi būt – kopā ar bērniem un jauniešiem, mācot un iedvesmojot. Bērnībā sapņoju kļūt par bērnudārza audzinātāju, taču toreiz šķita, ka man nepietiks drosmes šim ceļam. Sapni noliku maliņā, bet dzīve pati atrada savu ceļu. Šodien varu būt deju skolotāja, un tas man dod ļoti lielu piepildījumu. Priecē redzēt, kā no viena kolektīva esam izauguši līdz sešiem. Deja nav tikai soļi un raksti – tā māca sadarbību, cieņu, piederību un latviskās tradīcijas. Liela svētība manā dzīvē ir ģimene – mans vīrs un trīs dēli. Mūsu ģimenē svarīgas ir latviskās vērtības, kuras dzīvo tālāk nākamajā paaudzē. No sirds esmu pateicīga arī saviem vecākiem. Viņi man iemācīja darba tikumu un vienmēr ir bijuši mans stiprais balsts. Un, protams, mani dejotāji – paldies viņiem par uzticēšanos, par darbu un par visiem kopā piedzīvotajiem mirkļiem dejā!”
Publicitātes foto un video autors – Uģis Brālēns
