Viņiem rūp. Viņu darbi ir kā rupjmaize – zemes spēks, pamatīgums, cieņa, darba tikums, garoza, kas sargā svarīgāko. Viņi zina, kas cilvēkam pa spēkam un ka ar katru pašu sākas un turpinās attīstība. Viņi sasauc kopā un dara. Viņiem rūp.
19.novembrī Valmieras novada pašvaldības apbalvojumu “Valmieras novada Goda pilsonis” saņēma uzņēmēji Ilze un Valters Bergi (SIA “Zaltes”).
1992.gada 2. septembrī Ilze un Valters Bergi nodibināja savu uzņēmumu. Tas bija loģisks turpinājums viņu, kā paši saka, lēcieniem aukstā ūdenī. Uzņēmība, nebaidīšanās no jaunā un rūpes par apkārt notiekošo – tas raksturo Ilzi un Valteru Bergus gan kā cilvēkus, gan uzņēmējus. “Mēs visu darām kopā,” abi uzsver.
“Dzīvi varam sadalīt trīs lielos posmos. Vissvarīgākais ir mūsu ģimene, četri bērni izauguši. Taču, runājot par uzņēmējdarbību, to sākām, domājot, kā tik lielai ģimenei izdzīvot. Pēc bērnu piedzimšanas, tas bija laika posms starp 70. un 80. gadiem, biju feldšere – laborante slimnīcā Valmierā. Alga bija 60 rubļi mēnesī. Izpratnei – autobusa mēnešbiļete maksāja 12 rubļus, labs kurpju pāris – 40 rubļus. Prātojot, ko darīt, aizdomājāmies par puķu audzēšanu. Valmiera bija ļoti, ļoti skaista, tulpes ziedēja pie daudzām mājām, cilvēki puķes nodeva Dārzkopības un biškopības biedrībā, lai tālāk tās tiktu nosūtītas uz Krieviju. Izdomājām, ka Jeros jānodibina sava biedrība. Tas bija brīvprātīgais darbs, algu nesaņēmām, aicinājām ikvienu interesentu, saucām lektorus, mācījāmies audzēt puķes, tomātus, ābolus. Mēs redzējām, cik patiesībā latvieši ir saimnieciski. Kopā mācījāmies, kopā piedalījāmies talkās, lai sakoptu apkārtni. Biedru skaits arvien pieauga. Lai ieinteresētu, vedām ābeļu stādus, ko tolaik tik viegli nevarēja dabūt. Rīkojām puķu izstādes. Paši izvēlējāmies pievērsties dāliju audzēšanai. Konsultējāmies ar selekcionāru Kārli Ruku. Kad šķita, ka izaudzis daudz, devāmies uz Valmieras Dārzkopības un biškopības biedrību. Tur mums pateica, ka tas ir krietni par maz. Draugus, paziņas, visus vedām mūsu dārzā, stāstījām, rādījām, mācījām audzēt dālijas un mācījāmies paši. Finālā audzējām apmēram 650 dāliju šķirnes, nodibinājām dāliju audzētāju sekciju. Tad dāliju sekciju sākām vadīt Rīgā un nu jau pārzinājām tās darbu visā Latvijā. Vēlāk bijušajā Valmieras rajonā bija vairāk nekā 800 dāliju audzētāju, ekskursanti brauca dālijas skatīties no visām pusēm. Ļoti daudz puķeniekus tagad redzu kā veiksmīgus zemniekus, uzņēmējus, jo, manuprāt, tas mums bija vērtīgs sākums, paši mēģinot tikt ar visu galā, labs ieguldījums, spēja uzņemties atbildību, domāšanas veids, nebaidīšanās no darba, no riska,” stāsta Ilze Berga.
Tad pienāca pārmaiņu laiks, kad atkal Ilze un Valters izlēma mesties nezināmajā, par pajām iegūtajā ēkā Jeros plānojot ierīkot veikalu. “1992. gadā atvērām pirmo veikalu. Tajā pašā gadā dibinājām arī savu uzņēmumu – Valtera Berga individuālo firmu “Zaltes”. Valmierā tolaik bija viens privātveikals, kur tirgoja rūpniecības preces. Kad mēs nodibinājām savu uzņēmumu, daudzi sekoja šim piemēram. Tas nav viegli. 12 gadus nostrādājām diendienā bez brīvdienām, bez atvaļinājumiem.” Preces jau nevarēja tā vienkārši kaut kur paņemt. Braucām uz Smiltenes rūpkombinātu pēc desām, pa ceļam Blomē paņēmām maizīti. Tad sadomājām, ka vajadzētu konfektes. Darbinieki, kuri mūs sagaidīja “Laimā”, deva skaidru mājienu, ka sadarbība būs iespējama vien tad, ja atvedīsim Valmieras gaļas kombināta produkciju. Tā tas tolaik bija. “Staburadzē” mūsu veikaliņam iepirkām cepumus. Ļoti atmiņā palicis Maskavas ielas tirgus Rīgā. Lai gan tur varēja dabūt daudz preču, piemēram, kafiju, nekad nevarēja zināt, kāds braucienam būs rezultāts – vai iznāksim ar preci, vai nebūs noziedzīgi atņemta nauda, sadurtas mašīnas riepas. Paralēli vadīju kā priekšsēdētāja visu dārzkopības biedrību Valmieras rajonā. Toreiz Krievijas tirgus aizvērās un puķes sūtīt vairs nevarēja, tāpēc šo biedrību nācās likvidēt. Tad kopā ar Holandes firmu “De Ree” nodibinājām kopfirmu “De Ree Dārzkopības centrs”. Mācījāmies strādāt kapitālisma sistēmā. Dažus gadus izturējām. Mēs nebijām gatavi likumiem šajā sistēmā,” atceras Ilze.
Trešais posms ir veikalu tīkla paplašināšanās un attīstība. “2000. gadu sākumā sākās patērētāju biedrību veikalu pārdošana. Lai nopirktu veikalu “Straume”, pirmo reizi mūžā ņēmām lielu kredītu. Tajā pašā gadā mums piedāvāja īrēt veikalu Burtniekos, piekritām. Tur mēs ļoti daudz paši darījām un mācījāmies, piemēram, flīzēt grīdas, jo telpas bija ļoti sliktā stāvoklī. Tad jau viss sāka velties kā sniega bumba. Vēl divi veikali 2004. gadā, 2007. gadā pārpirkām Burtniekos veikaliņu “Krasti”, Vilpulkas pagastā atvērām veikalu “Gaisma”, sākam īrēt veikalu Sēļu pagasta Sēļu muižā, 2008. gadā Rūjienā sākām īrēt veikalu “Pārupe”. Tad veikala “Burtnieki” īpašnieks nolēma īpašumu pārdot. Ko nu? Daudz darba ielikts, ņēmām vēl vienu kredītu un pirkām. Burtniekos trīs gadus veicām remontu, lai atvērtu viesu namu un kafejnīcu. 2009. gadā attīstījām arī autoveikalu, braucot pie cilvēkiem, kuriem ir grūtības nokļūt veikalā. 2012. gadā mums bija stundas laikā jādod atbilde, vai vēlamies īrēt lielo veikalu Rūjienā. Piekritām. Šis veikals mums bija līdz 2019. gadam, šobrīd tur ir “Maxima”. 2021. gadā turpat blakus atvērām veikalu “Vidzemīte”, kur tirgojam mūsu ražotu produkciju un novadā ražotu produkciju. Pērn gan aizvērām veikalu Vilpulkas pagastā, Sēļu muižā un “Krasti” Burtniekos, ne jau aiz laba prāta, bet laukos cilvēki paliek mazāk un izdevumi (piemēram, elektrība) aug. Strādājām ar zaudējumiem, tāpēc bija šāds lēmums slēgt veikalus.”
Par to, kādu vēstījumu vēlētos nodot tiem, kuri vēlas sākt savu biznesu, Ilze un Valters atzīst: “Nevar gaidīt, ka pirmajā uzņēmuma dibināšanas dienā uzreiz būs iespēja algot kādu, kurš visu sakops, ka varēs algot remontstrādnieku, kurš telpas padarīs skaistas. Tajos laikos naudas nebija un bankas kredītu nedeva. Bet vienmēr ir jābūt gataviem darīt pašiem. Otrkārt, nopelnītā nauda ir jāiegulda turpmākai attīstībai.”
Ilzei un Valteram vienmēr ir rūpējusi vietējās kopienas attīstība. Viņi iesaistās, rīkojas atbildīgi un saskata izaugsmes iespējas lauku teritorijā, vienmēr uzsverot, ka no tā atkarīga arī reģiona un Latvijas kopumā izaugsme. “Vispirms jau tā ir attieksme pret darbiniekiem. Mūsu darbinieki lielākoties uzņēmumā strādā 10, 15, 20 un mēs paši 30 gadus. Nekad neesam bijuši vienaldzīgi pret apkārt notiekošo. Kad valdība nolēma likvidēt Rūjienas slimnīcu, iestājāmies pret šo lēmumu. Nedēļas laikā savācām ap 3000 parakstu, lai no Rūjienas netiktu izvests rentgena kabinets, lai tas iedzīvotājiem būtu pieejams uz vietas, lai ārstu prakse paliktu slimnīcas telpās, lai atļautu izveidot nu jau bijušajās Rūjienas slimnīcas telpās pansionātu. Tā bija Rūjienas pašvaldības izlemšana. Pirmās sarunas, uz kurām ar parakstiem devos, nebija nemaz tik jaukas, bija dažādi iebildumi un skaļāka vārdu pārmaiņa. Bet viss ir labs, kas labi beidzas. Otra tāda liela cīņa bija par Jeru skolas pastāvēšanu. Atkal vācām parakstus. Cīnījāmies, kā mācēdami. Skolā tad vēl mācījās ap 100 bērnu. Tikko pabeigta pārbūve, ieguldīta liela nauda. Žēl, nenosargājām. Trešā bija nesen, kad Rūjienas novadu gribēja pievienot Valkai. Mēs bijām trīs, kuri nostājās tam sākumā pretī, – Jurģis Krastiņš, Dace Antone, un es. Devāmies uz Rūjienas domi uz sarunām. Laiks bija atlicis maz, viss straujos soļos gāja uz priekšu. Pēc pāris sarunu raundiem nolēmām saukt kopā Rūjienas uzņēmējus, lai nāk palīgā. Paldies viņiem un iedzīvotājiem, kuri palīdzēja. Vairākums bija par to, ka jāpievienojas Valmierai. Atkal parakstu vākšana, savācām ap 7000 parakstu nedēļas laikā. Beidzot Rūjienas Kultūras nams. Uz tikšanos ar politiķiem tas bija pilns līdz pēdējam stūrītim,” stāsta Ilze.
Jautāti, vai atliek laiks arī vaļaspriekam, Valters stāsta: “Es audzēju amariļļus, varētu būt kādi 300 podiņi. Šīs puķes izvēlējos, jo zied tad, kad nekas cits nezied. Vēl arī makšķerēšana un medības.” Arī Ilzei patīk makšķerēt Burtnieka ezerā, arī vaļasprieks ir kopīgs.
Apbalvojums “Valmieras novada Goda pilsonis” ir lepošanās ar līdzcilvēkiem un pateicība par sirds darbu un iedvesmošanu. Par to, kas viņiem ir lepošanās vērts, Ilze un Valters atbild: “Mūsu bērni, jo viņi visi ir Latvijā, te ieguvuši izglītību, te arī katrs savā jomā darbojas. Un mūsu ilggadējie darbinieki, ar kuriem kopā attīstām uzņēmējdarbību. Vienaldzīgo nedrīkst būt. Arī par to, lai ir miers pasaulē, arī tur mēs esam atbildīgi.”