Pirmais Latvijas armijas virspavēlnieks, vecākais Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Dāvids (Dāvis) Sīmansons dzimis 1859. gada 4. aprīlī toreizējā Valmieras apriņķa Pilātu pusmuižā laukstrādnieku ģimenē. Skolojies Salacas pagasta skolā un Limbažu apriņķa skolā un 1880. gadā uzsācis karavīra gaitas, brīvprātīgi iestājoties armijā.
Pēc Rīgas junkurskolas pabeigšanas 1882. gadā sāk strauji attīstīties viņa turpmākā virsnieka karjera. 1894. gadā D.Sīmansons pabeidz Ģenerālštāba akadēmiju. No 1898. gada viņš ir rotas komandieris, no 1904. gada – bataljona komandieris, piedalās Krievijas–Japānas karā, ir 66. kājnieku pulka komandieris, 1910. gadā saņem ģenerālmajora pakāpi. 1915. gadā kļūst par 17. kājnieku divīzijas 2. brigādes komandieri. 1917. gada oktobrī D.Sīmansons atstāj dienestu un pēc ilgāka svešumā pavadīta laika 1919. gada janvārī viņš atgriežas Latvijā.
1919. gada 10. jūlijā Pagaidu valdība pieņēma lēmumu par Latvijas armijas izveidošanu un par tās pirmo virspavēlnieku iecēla D.Sīmansonu. Viņš uzņēmās Latvijas armijas izveidošanu no rakstura un formas ziņā atšķirīgām vienībām, kam nebija pietiekošas apgādes un nodrošinājuma vispārēja militāra un politiska jucekļa apstākļos. Vienlaikus pildījis arī Kara ministrijas apsardzības ministra pienākumus. Šajā sarežģītajā situācijā viņam bija jāpilda arī diplomātiskas funkcijas sakaros ar ārvalstu misijām un ārēju bruņotu spēku vadību, viņš sekmīgi pildīja savus uzdevumus, liekot organizatorisku un strukturālu pamatu Latvijas armijai.
1919. gada 28. jūlijā K.Ulmanis un D.Sīmansons paraksta pagaidu noteikumus par mobilizācijas struktūru darbību. 1919. gada 13. septembrī Sīmansons izdod pavēli, ar kuru tiek likti pamati vienotai komandieru sagatavošanas sistēmai. Jaunāko virsnieku zināšanu papildināšanai tiek paredzēts izveidot virsnieku kursus. Lai nodrošinātu armiju ar labi sagatavotiem jaunākajiem virsniekiem, paredzēts nodibināt karaskolu, savukārt instruktoru sagatavošanai un apakšvirsnieku zināšanu papildināšanai – instruktoru bataljonu.
Mācības karaskolā jaunajiem kadetiem vajadzēja sākt 1919. gada 8. oktobrī, taču mācību vietā viņi dodas cīņā pret Bermonta karaspēku. Mācības kadeti var atsākt tikai 1. decembrī pēc bermontiešu sakāves. Kaujās pret bermontiešiem ģenerālis D.Sīmansons pieņem pašaizliedzīgus, drosmīgus un saprātīgus lēmumus, atceļot atkāpšanos Juglas virzienā un atzīstot par pareizu kaujas uzdevumu tiltu un Daugavas krastu apsardzībā, noturoties pret ienaidnieka pārspēka triecieniem, tādējādi atvairot bermontiešu iebrukumu Rīgā.
Kad par Latvijas armijas virspavēlnieku Sīmansona vietā ieceļ pulkvedi Jāni Balodi, viņš turpina dienestu Kara padomē, ir Augstākās kara tiesas loceklis, bet 1925. gadā slimības dēļ atvaļinājies no dienesta un dzīvojis klusi, izvairīdamies no aktīvas politiskās un sabiedriskās dzīves.
1926. gada 11. novembrī par nopelniem Latvijas neatkarības karā D.Sīmansons apbalvots ar trešās šķiras Lāčplēša Kara ordeni, saņēmis arī vairākus citus apbalvojumus par nopelniem kaujās.
1932. gada jūnijā sirmā ģenerāļa veselības stāvoklis pasliktinājās. Iemesls tam bija ārstu atklātā artēriju skleroze. Vairākus mēnešus nācās pavadīt Rīgas kara slimnīcā, un 1933. gada 13. janvārī 73 gadu vecumā ģenerālis Sīmansons devās mūžībā. 18. janvārī viņu guldīja zemes klēpī Rīgas Brāļu kapos ar militāro godu pie Mātes Latvijas tēla.
“Latvijas armija ir daudz pateicības parādā šim cēlajam latvju karavīram, kas jau tuvu sava mūža noslēgumam ar īstu uzticību un nodošanos atdevās jaunās valsts un armijas tik atbildīgajam darbam. Visi, kas viņu pazina, kas redzēja viņa darbu, patieso vīrišķību, lielo pienākuma apziņu un krietnumu, paturēs viņu jo sirsnīgā piemiņā,” nākamajā dienā pēc D.Sīmansona aiziešanas mūžībā raksta Latvijas Bruņoto spēku štāba dienas laikraksts “Latvijas Kareivis”.
2014. gadā Limbažos, pie toreizējās pilsētas pašvaldības ēkas fasādes D.Sīmansonam uzstādīta tēlnieka Jāņa Strupuļa veidota piemiņas plāksne.
Avoti: Nacionālā enciklopēdija; www.sargs.lv