Vēsturnieki uzskata, ka novads, kurā atrodas Dikļu pagasts, pirms vācu krustnešu iebrukuma Baltijā, bija lībiešu apdzīvota vieta. Grebu pilskalns tiek uzskatīts par pirmo apdzīvoto vietu Dikļu pagasta teritorijā. Iespējams, līvu un latviešu valodām kopā saplūstot, izveidojies pagasta nosaukums. Divi pilskalni – Grebu un Bļodas kalns – divi kalni (Dikāle). Latvijas Arheologu biedrība Bļodas kalnu kopā ar blakus esošo Grebu pilskalnu izvēlējās par 2026. gada arheoloģijas pieminekli.
Vēsturnieks un pētnieks Gints Skutāns raksta, ka vēstures avotos Dikļi pirmo reizi minēti 1436. gadā, kad tie piederēja Gotšalkam fon Pālenam. 1860. gadā Dikļu muižu nopirka barons Pauls fon Volfs, un šīs dzimtas īpašumā muiža paliek līdz pat 1922. gada agrārreformai. Dikļu muiža bija ekonomiski ļoti attīstīta, tai apkārt bija sazarots palīgsaimniecību – pusmuižu tīkls (Tauši, Ezermuiža u.c.). Īpatnēja parādība šeit bija kalpu mājas – savrupas viensētas. Dikļu pagastā bija arī Budenbrokas muiža ar Ķelderu pusmuižu. Mūsdienu robežas Dikļu pagasts ieguva 1977. gadā, kad tam tika pievienots gandrīz viss bijušais Dauguļu pagasts.
Ģeogrāfiski Dikļu pagasts atrodas uz Augstrozes pauguraines un Ziemeļlatvijas zemienes sadures līnijas. Raksturīgi stāvi ledāja sabērtie pauguri, austrumu malā plešas Briedes upes baseina palienes, pļavas un purvi, rietumu pusē lieli augsto purvu masīvi – Madiešēnu, Rāķu, Skalu u.c. Pagastā neparasti daudz lielu ozolu – dižkoku, saglabājušies vairāki ozolu mežu masīvi, no kuriem lielākais ir Āžtērcē.
Dikļu pagasts Latvijas kultūrvēsturē ir vieta, kur dzimušas nozīmīgas Latvijas kultūras vērtības: koru kopdziedāšanas – Dziesmu svētku tradīcija un teātris latviešu valodā. Ar pirmajiem dziedāšanas svētkiem 1864. gadā saistās Jura Neikena vārds, kurš Dikļos kā mācītājs un skolotājs kalpojis 10 gadus.
Dikļu muižā Jānis Peitāns tulkojis un iestudējis pirmo teātra izrādi latviešu valodā – Frīdriha Šillera “Laupītājus”.
Dikļu pagastam ir savs karogs, kas tika iesvētīts Dikļu evaņģēliski luteriskajā baznīcā 2005. gadā. Dikļos ir ciemojušies četri Latvijas Valsts prezidenti – 1939. gadā Kārlis Ulmanis, kad Dikļos tika sarīkoti plaši Dziedāšanas svētki ar pieciem tūkstošiem dziedātāju. Atjaunojoties Latvijas Republikai, 1998. gadā Dikļus apmeklēja Guntis Ulmanis. 2011. gadā Dziesmusvētku promenādē prezidents Valdis Zatlers ir iestādīja pīlādzi, un 2012. gadā Dikļu pilī viesojies Andris Bērziņš.
2014. gadā atklāja jauno Neikenkalna Dabas koncertzāli. Arhitekts Uģis Šēnbergs un Dziesmu un deju svētku režisors Uģis Brikmanis radīja dabas koncertzāli, kas esot upes ielokā, pie kalna, lieliski iekļaujas ainavā. Neikenkalna Dabas koncertzāle saņēmusi augstu vērtējumu Latvijas Arhitektūras gada balvas konkursā – 2015. gadā tā atzīta par labāko būvi kategorijā “Ainava”, kā arī saņēmusi Latvijas dizaineru savienības gada balvu. Turpat blakus mākslinieks Ivars Mailītis izveidojis vides mākslas objektu “Skaņu birzs”, kas simbolizē tos sešus korus, kuri ieradās Dikļos 1864. gadā uz pirmajiem Dziedāšanas svētkiem.
2024. gadā Neikenkalna Dabas koncertzālē notika XXVI Vispārējo latviešu Dziesmu un XVI Deju svētku ieskaņas koncerts, kurā piedalījās 75 kori ar trīs tūkstošiem dziedātāju. Ideāla vieta lielāka un mazāka izmēra koncertiem un teātra izrādēm.
Ejot no Neikenkalna Dabas koncertzāles līdz baznīcai, jāiet garām “Mācītājmuižai”, kur dzīvojis Juris Neikens – viņam šogad aprit 200 gadu. Interesanti, ka šīs ēkas priekšā augošo dižpriedi bija iecienījusi Dikļu pagastā dzimusī Zilākalna Marta, kura braukusi smelties koka spēku. Viņa arī ir kristīta Dikļu evaņģēliski luteriskajā baznīcā, kas celta 1630. gadā un 1722. gadā pārbūvēta tagadējos apmēros.
Pašiem mazākajiem ceļotājiem Dikļos ļoti patīk Vika pasaku parks. Tas atrodas pašā Dikļu centrā, blakus Dikļu pilij. Tas tapis par godu bērnu grāmatu autoram, dzejniekam Vikam jeb Viktoram Kalniņam, kurš dzīvo Dikļos, Mazbriedes krastā, netālu no Neikenkalna Dabas koncertzāles. Parks tapa 2006. gadā, un tajā ir koka skulptūras no Vika bērnu grāmatām un stāstiem. Reizi divos gados notiek koktēlniecības plenērs, kurā parka “iedzīvotāju” skaits tiek papildināts vai esošās figūras “sadakterētas”.
