Lai godinātu ģimenes un laulības vērtības, 6. decembrī svinīgā ceremonijā Valmieras novada Dzimtsarakstu nodaļā sveikti novada Zelta pāri, kuri laulībā pavadījuši 50 kopdzīves gadus un šogad svin Zelta kāzu jubileju. Kopumā pasākumam šogad pieteicās 18 pāri no Valmieras novada, 17 no tiem sveikti svinīgajā norisē.
Svinīgajā ceremonijā Zelta kāzu jubileju atzīmēja Guntars un Silvija Bilsēni, Aleksandrs un Vladislava Sadovi, Ziedonis un Anita Atslēgas, Jānis un Vēsma Svensoni, Māris un Zaiga Melderi, Atis un Lija Ābeles, Pēteris un Biruta Moči, Ziedonis un Mairita Markavi, Egons un Sandra Viļņi, Staņislavs un Sarmīte Aļeksējenko, Gunārs un Ilga Verovkini, Eduards un Maija Proško, Valdis un Rota Bērziņi, Ivars un Valija Dzeņi, Voitehs un Alla Beļuni, Guna un Modris Trauliņi, Alfrēds un Mudīte Briči un Indulis un Ligita Adleri.
“Laulība ir vērtība, kas prasa rūpes un ieguldījumu, un tieši tāpēc to ir jāgodā. Šodien mēs izsakām pateicību par jūsu dzīves gudrību, spēku un mīlestību, kas joprojām staro un iedvesmo mūs visus. Jūsu kopīgais dzīves ceļš ir apliecinājums tam, cik svarīgi ir kopt attiecības, stiprināt ģimenes pamatus un nodot šo mantojumu tālāk saviem bērniem un mazbērniem,” sveicot pārus, teica Jānis Baiks, Valmieras novada pašvaldības domes priekšsēdētājs.
Sveicieniem pievienojās Ieva Miķīte-Plusniņa, Valmieras novada Dzimtsarakstu nodaļas vadītāja, ceremoniju vadīja un ar pāru dzīves stāstiem iepazīstināja Vija Kuģe, Valmieras novada Dzimtsarakstu nodaļas vadītājas vietniece. Ar īpašiem priekšnesumiem pasākumu muzikāli bagātināja Valmieras novada Dzimtsarakstu nodaļas mākslinieciskie izpildītāji.
Zelta pāri saņēma Latvijas Republikas jaunās laulības apliecības, finansiālu atbalstu no pašvaldības, kā arī Valmieras novada kalendāru 2026. gadam. Pēc svinīgās ceremonijas pāri kavējās sirsnīgās sarunās un vēlēja cits citam laimi, saskandināja šampanieša glāzes un baudīja svētku kūku. Neizpalika arī kopīga fotografēšanās, iemūžinot īpašo notikumu. Svinīgā Zelta pāru godināšanas ceremonija ir tradīcija ar mērķi stiprināt ģimenes un laulības lomu sabiedrībā, kā arī godāt vērtības – ģimeni un laulību.
Pēteris un Biruta Moči
Pēteris un Biruta satikās 1973. gadā Valmierā, pilsētā, kas kopš tā laika kļuvusi par viņu mājām. Biruta dzimusi Limbažu pusē, Viļķenes pagastā, bet jau sešpadsmit gadu vecumā pārcēlusies uz Valmieru. Mācījās profesionālajā skolā un jau pēc pāris gadiem sāka strādāt Valmieras gaļas kombinātā. Šajā darba vietā Biruta aizvadīja visu savu darba mūžu. Pētera saknes ir Latgalē – Zaļmuižā, Rēzeknes novadā. Skolas laiks viņu aizveda uz Cīravas lauksaimniecības tehnikumu Kurzemē, kur apguva tehnikas vadīšanu un atslēdznieka prasmes. Vēlāk Pēteris devās uz Rīgu, kur strādāja Montāžas un regulēšanas darbu pārvaldē. Darba gaitas viņu atveda uz Valmieru – tieši Valmieras gaļas kombinātā, remontējot aukstumiekārtas, viņš iepazinās ar Birutu. Kāzas svinētas 1975. gada 6. maijā, un pēc gada piedzima dēls Dzintars. Kad darba gadi jau aiz muguras, abi bauda pelnītu atpūtu. Pēteris labprāt dodas makšķerēt, bet Birutu vienmēr aizrāvusi ēdienu gatavošana. Īpašs prieks par mazmeitām Emīliju un Olīviju, kuras bieži ciemojas pie vecvecākiem, un ģimenes laiks paiet kopā, palīdzot dēlam un vedeklai Laurai audzināt jauno paaudzi. Pāris īpaši novērtē Valmieras sakopto un zaļo vidi, abi bieži dodas pastaigās gar Gauju. Viņi atzīst – gadi paskrējuši nemanot, taču kopā piedzīvotais un izveidotā ģimene ir lielākā vērtība. “Varam viens uz otru paļauties un priecāties par mazajām ikdienas lietām,” saka Biruta. “Viss, kas nepieciešams, labs vārds un kopā būšana.”
Māris un Zaiga Melderi
Māra un Zaigas mīlestības sākums ir 1974. gada 14. jūnija vakars. Zaiga atminas – bija ļoti silta vasaras diena, kad viņa kopā ar draudzeni apmeklēja Andreja Lihtenberga koncertu estrādē. Pēc koncerta abas devās mājās, bet abām ļoti slāpa, tāpēc uzrunājušas divus jaunekļus un palūgušas padzerties limonādi. Sākusies saruna, un viens no puišiem, Māris, pajautājis Zaigas telefona numuru. Tā Zaiga no Burtniekiem un Māris no Vaidavas sāka draudzēties. Zaiga mācījās Rīgas 2. medicīnas skolā. Māris bija atgriezies no dienesta, apguvis specialitāti un strādāja Ziemeļu elektriskajos tīklos (ZET), kas arī bija vienīgā Māra darba vieta līdz aiziešanai pensijā. Lai būtu kopā, Māris dāvāja Zaigai skaistu dzimtas rotu, sakot, ka vēlas būt kopā mūžīgi. Sniegotā 27. decembrī ZET klubā svinētas lustīgas kāzas. Pēc kāzām Melderu ģimene piecus gadus dzīvoja kopmītnēs, tad dzīvoklī, vēlāk ar darbu un pacietību savās mājās. Zaigai darbs feldšeres amatā Valmieras stikla šķiedras rūpnīcas poliklīnikā, savukārt 22 gadus līdz aiziešanai pensijā – SIA “VTU Valmiera”, šobrīd vienu dienu nedēļā darbs ir Latvijas Sarkanā Krusta Veselības istabā. Māris trīs sasaukumus bijis Valmieras pilsētas deputāts. Ir dēls un meita, prieks par trīs mazmeitām. Gan divatā, gan ar bērniem daudz ceļots. Māris ir aktīvs mājas saimnieciskajos darbos, ļoti patīk strādāt dārzā. Zaigai patīk gatavot dažādus našķus, īpaši atstrādāts process – ābolu žāvēšana, tie garšo visai Melderu ģimenei. Melderi vienmēr gaida ciemos bērnus, mazbērnus, jo kopā būšana ir ļoti svarīga. Lai laulībā nodzīvotu 50 gadus, jābūt savstarpējai cieņai un sapratnei.
Atis un Lija Ābeles
Atis un Lija satikās 1972. gada 22. jūlijā ballē stadionā, kur Atis uzlūdza Liju uz deju. Lija atminas, ka Atis daudz runājis, un tā sākās abu skaistais mīlestības ceļš. Pēc trīs gadu draudzības 1975. gada 11. oktobrī, piedaloties orķestrim, svinētas kāzas. Pēc vidusskolas Lija mācības turpināja Liepājas Pedagoģiskajā institūtā, naktīs strādāja slimnīcā par sanitāri. Atis bieži ciemojās pie Lijas Liepājā. Pēc 1. kursa Lija pārgāja uz mācībām neklātienē. Darbs Burtnieku astoņgadīgajā skolā, pēc diviem gadiem – Valmieras Viestura vidusskolā, vēlāk Skolēnu namā, Izglītības pārvaldē, Valmieras Vājdzirdīgo bērnu internātskolā. Atis beidza Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultāti. Strādāja Valmieras 5. vidusskolā, Valmieras vakara maiņu vidusskolā par vēstures, filozofijas un politoloģijas skolotāju. Abu kopīgie hobiji – teātru, kino, koncertu apmeklēšana, ceļošana pa Latviju, reizi gadā garāks ceļojums ārpus Latvijas. Prieks par dēlu, divām meitām un četriem mazbērniem. Viens no Lijas vaļaspriekiem – klavieru spēlēšana, Atim – “gudro draugu pulciņš”. Lija stāsta, ka viņu joprojām pārsteidz Ata prāts, gudrība un zināšanas. Savā īstajā Zelta kāzu dienā visi ciemojās pie jaunākās meitas, kura viņiem bija kā dāvana desmitajā kāzu jubilejā.
Ziedonis un Anita Atslēgas
Ziedonis un Anita iepazinās, dzīvojot kaimiņos, vienu no otra šķīra tikai divas mājas. Ziedonis bija noskatījis mazo, sprigano meiteni un uzaicināja viņu uz kino. Sākās draudzība, kas pārauga mīlestībā. Kamēr Ziedonis bija dienestā, Anita rakstīja vēstules. Atgriezies no dienesta, Ziedonis Anitu bildināja. Kāzas svinēja Ziedoņa vecāku mājās. Pēc kāzām vīrs pārcēlās uz dzīvi pie sievas, tad darba vieta piešķīra jaunajai Atslēgu ģimenei dzīvokli. Pēc skolas beigšanas Valmierā Anita turpināja pārtikas tehnologa mācības Rīgas Pārtikas rūpniecības tehnikumā, tad 25 gadi meistara arodā Valmieras gaļas kombinātā, Līdz aiziešanai pensijā 16 gadi nostrādāti Valmieras pastā. Ziedonis pēc Ozolmuižas profesionāli tehniskās skolas beigšanas veica traktorista darbu Valmieras Pārvietojamā mehanizētā kolonā, tad dienests Kaļiņingradā, tad 53 gadus bijis šoferis Autotransporta uzņēmumā (ATU). Četrus gadus darbs tūrismā – iepazīta, izdzīvota Skandināvija, Eiropa. Ir divas meitas, dēls un septiņi mazbērni. Ziedoni interesē viss, kas saistīts ar dažādiem sporta veidiem. Anita sasniegusi 1. sporta klasi šahā. Šahu spēlē visi mazbērni, spēli viņiem iemācījusi ome. Abi priecājas par savu pilsētu, daudz staigā. Ir sava lauku māja Valmieras pagastā, iekopts dārzs, kur notiek rušināšanās no agra pavasara līdz vēlam rudenim. Apmeklē teātri, koncertus un dažādus pasākumus. Abi saka – cenšas rūgtumu sirdī neielaist, katru dienu izbaudīt, jo dzīve ir skaista.
Ziedonis un Mairita Markavi
Ziedonis no Trikātas un Mairita no Brenguļiem iepazinās 1974. jūnijā – vēlēšanu dienas ballē Brenguļos. Ziedonis lūdza Maritu uz deju, kas izrādījās abu liktenīgā deja. Randiņu periodā Ziedonis strādāja par šoferi Autotransporta uzņēmumā 17, Mairita mācījās 28. profesionāli tehniskajā skolā par pavāri, tad darbs Valmieras Piena kombināta ēdnīcā. Ziedonis bildināja Mairitu ar skaistu dzintara gredzenu. Kāzas svinētas 23. augustā, ievērojot visas tradīcijas un rituālus. Pēc kāzām jaunajai ģimenei ierādīta istaba Piena kombināta kopmītnēs. Ziedonis sāka strādāt elektro Pārvietojamā mehanizētā kolonā, un jaunā ģimene tika pie sava dzīvokļa. Abiem prieks par divām meitām un četriem mazbērniem. Viņu vaļasprieki – ceļošana, koncertu un teātru apmeklēšana. Katru dienu nostaigā septiņus kilometrus. Ir savi lauki Trikātā, kur dzīvo vasarās. Mairitas vaļasprieks ir darbs dārzā, Ziedonim interese par tehniskām lietām, seko līdzi un piedalās motokluba izbraucienos. Īstajā Zelta kāzu dienā bērni, mazbērni un vedēji bija sarūpējuši izbraucienu zelta krāsas limuzīnā. Pabija vietās, kurās bija 1975. gadā kāzu dienā. Pacietība, iecietība, piedošana un uzklausīšana ir viņu laimīgās laulības atslēga.
Jānis un Vēsma Svensoni
Kurzemniece Vēsma pēc skolas beigšanas Kuldīgā atbrauca uz Valmieru, lai turpinātu mācības 36. profesionāli tehniskajā skolā un apgūtu elektrokrāsns operatores arodu. Viņas vienīgā darba vieta līdz aiziešanai pensijā ir Valmieras stikla šķiedras rūpnīca. Jānis dzimis, audzis un mācījies Valmierā. Pēc skolas beigšanas dienests Čehijā, tad atgriezies Valmierā un strādājis par virpotāju Ugunsdzēšanas iekārtu rūpnīcā, vēlāk Valmieras ģimnāzijas sporta manēžā.
Nejauša, bet liktenīga bija viņu tikšanās Stacijas ielā, kad Jānis uzrunājis Vēsmu. Draudzējās gadu, un tad sekoja Jāņa bildinājums. Sniegotā 29. marta dienā svinētas kāzas. Ir dēls, meita, trīs mazbērni. Īpašs prieks par vecāko mazdēlu, kurš jau trešo sezonu spēlē hokeju Vācijā. Jāņa vaļasprieki – makšķerēšana, medības, bet abi kopā brauc ekskursijās, apmeklē koncertus, teātrus. Vēsma riktējas dārzā, patīk šūt un gatavot, un reizēm arī brauc līdzi Jānim uz copi. Jānis ir mierīgs, Vēsma – ašāka un ne vienmēr viņam piekāpjas, bet viņi kopā ir laimīgi.
Silvija un Guntars Bilsēni
Guntars no Valmieras un Silvija no Matīšiem satikās, mācoties vienā klasē Valmieras 11 varoņu komjauniešu vidusskolā. Jau tad viņi viens otru noskatīja, un pamazām draudzība pārauga skaistā mīlestībā. Pēc vidusskolas Silvija mācības turpināja Rīgas 1. medicīnas skolā, Guntars – Jelgavā, Lauksaimniecības akadēmijā studējot par kokapstrādes inženieri. Tad Guntaram dienests armijā, pēc tā darbs Valmieras mēbeļu kombinātā. Silvijai pēc sadales darbs bija Zilākalna aptiekā.
Kāzas radu, draugu un kolēģu pulkā svinētas 7. jūnijā Valmieras mēbeļu kombināta ēdnīcā. Pēc kāzām jaunā Bilsēnu ģimene sāka kopdzīvi Guntara vectēva mājās, kur nodzīvoja desmit gadus. Vēlāk Silvijai darbs aptiekā Valmierā, kas bija vienīgā darba vieta līdz aiziešanai pensijā. Guntaram darbs Vides pārvaldē, pēcāk 11 gadi 36. profesionāli tehniskās skolas direktora amatā, bijis arī vairāku sasaukumu Valmieras pilsētas deputāts un Saeimas deputāts, Valmieras Goda pilsonis. Ir meita, dēls un pieci mazbērni. Īstenots arī sapnis par savu ģimenes māju. Guntars kaislīgs makšķernieks, Silvija veselīga dzīvesveida pulciņa dalībniece, brauc ekskursijās, apmeklē koncertus un teātrus. Kopā saimnieko savā iekoptajā piemājas dārzā, un katru gadu Ziemassvētkos visa ģimene ir kopā vecāku mājā.
Aleksandrs un Vladislava Sadovi
Vladislava dzimusi Baltkrievijā, vispirms viņas mamma atceļoja uz Latviju, lai strādātu celtniecībā, pēcāk atbrauca Vladislava, kad bija jāuzsāk skolas gaitas Valmieras 2. vidusskolā. Pēc skolas beigšanas darbs Lauktehnikas tirdzniecības daļā Valmierā, nedaudz vēlāk – operatīvajā dispečeru dienestā. Aleksandrs tolaik strādāja Lauktehnikas autotransporta uzņēmumā par šoferi, un vienā no gada ballēm abi satikās. Pēc gada, 28. jūnijā, reģistrēta laulība, un vēl līdz šodien ir saglabājies no puķuzirnīšiem veidotais līgavas pušķis. Pēc kāzām Sadovu ģimene dzīvoja gan pie vīra, gan sievas vecākiem, līdz darba vieta piešķīra labiekārtotu divistabu dzīvokli. Ir divi dēli. Vecākais dēls dzīvo un strādā Valmierā, bet jaunākais vairāk nekā 20 gadus Norvēģijā. Vladislava paralēli darbam Valmieras rajona Patērētāju biedrības sagādes kantorī neklātienē pabeidza Rīgas Kooperatīvo tehnikumu. Aleksandrs pabeidza kursus un strādāja Lauktehnikas fermu tehniskās apkopes stacijā par saldējamo un slaukšanas iekārtu meistaru. Līdz aiziešanai pensijā Vladislava strādāja apsardzes firmā ”Respekts”, Aleksandrs izveidoja savu uzņēmumu – aukstumiekārtu uzstādīšana, remonts un apkope. Prieks par četriem mazbērniem – divām mazmeitām un diviem mazdēliem. Īstenots sapnis par savu māju ar pirtiņu. Ir iekopts dārzs. Patīk mežs – kad sākas sezona, dienas pavada ogojot un sēņojot. Aleksandram ir zelta rokas – daudz praktisku lietu iemācījis dēliem un mazdēliem. Jaunībā gan divatā, gan ar bērniem daudz ceļojuši, tagad, cik iespējams, apceļo Latviju.
Staņislavs un Sarmīte Aļeksējenko
Sarmītes bērnība pagāja dzīvojot un mācoties Blomes pagastā, tad Smiltenes vidusskolā, tad 36. profesionāli tehniskajā skolā mācoties par audumu kontrolieri. Pēc absolvēšanas darbs Valmieras stikla šķiedras rūpnīcā, nedaudz vēlāk kontroliere Ugunsdzēšanas iekārtu rūpnīcā. Staņislavs pēc Valmieras 2. vidusskolas beigšanas mācības turpināja Lauksaimniecības akadēmijā, tad 47 gadi Ugunsdzēšanas iekārtu rūpnīcā, bet šobrīd – SIA ”Metāla alianse”.
1975. gada 8. martā Ugunsdzēšanas iekārtu rūpnīcas organizētā Sieviešu dienas ballē Burtnieku pagasta “Ezerpriedēs” Sarmīti uz deju uzlūdza Staņislavs, bet jau nākamā dienā viņš ieradās Sarmītes darba vietā. Viss notika ļoti ātri – 8. martā iepazinās, 8. maijā iesniegums laulības reģistrācijai Dzimtsarakstu nodaļā, un jau 12. jūlijā svinētas lustīgas kāzas. Abi atceras, ka trīs reizes gājuši apkārt Dzimtsarakstu nodaļai, līdz devušies iekšā uzrakstīt iesniegumu.
Pēc kāzām dzīvoja pie Sarmītes mammas Blomē, tad rūpnīca piešķīra astoņus kvadrātmetrus mazu istabu Kauguru pagasta Sapās, pēc četriem gadiem jau savs dzīvoklis Valmierā. Sarmītei bija dabas dots talants – ēst gatavošana un jaunu recepšu veidošana, tā uzsākts darbs par galveno pavāri kafejnīcā “Palāse” (vecā pasta ēkā), vēlāk “Vērdiņā”, teātrī. Staņislavs piekopj veselīgu dzīvesveidu, spēlē futbolu, tikmēr Sarmīte vienmēr vīru sagaida mājās ar vakariņām, kad kopīgi pārrunā dienā piedzīvoto. Ir trīs bērni, seši mazbērni un viens mazmazbērniņš. Visos svētkos Aļeksējenko ģimene ir kopā pie vecākiem vai meitas. Sarmīte un Staņislavs prot priecāties par katru kopā nodzīvoto dienu.
Eduards un Maija Proško
Eduarda un Maijas draudzības sākums bija Jāņu dienas zaļumballē, kad Eduards, ieraugot Maiju, sapratis – viņa ir īstā. Viņi bieži sazvanījās, meklēja iespējas tikties. Eduardam bija motocikls “Java”, ar ko abi bieži devās izbraucienos un apmeklēja balles. Pēc trīs gadu draudzības Eduards bildināja Maiju un brauca pie Maijas vecākiem lūgt meitas roku. 20. decembrī svinētas kāzas. Sākumā dzīvoja mazā, īrētā dzīvoklī, tad ar smagu darbu un vecāku palīdzību uzcelta sava māja.
Maijai darba mūžs universālveikalā veikalā “Ogres trikotāža”, Eduards 24 gadus nostrādājis par autovadītāju Ugunsdzēšanas iekārtu rūpnīcā, tad tālbraucējs – šoferis uzņēmumā “Valpro”, “Autra” un Latvijas–Vācijas firmā. Ir divas meitas un četri mazbērni. Kad nepieciešams pieskatīt mazbērnus, Maija dodas uz Rīgu vai Angliju. Eduards desmit gadus nodarbojās ar vindsērfingu, vaļasprieki ir arī makšķerēšana un motosports. Abiem patīk būt dabā, pie ūdens, arī ogot un sēņot.
Prieks ir kopīga svētku svinēšana ar meitām un viņu ģimenēm. Kopdzīves laikā ir pratuši viens otram uzticēties, pielāgoties, necenšoties viens otru kontrolēt.
Valdis un Rota Bērziņi
Divi jaunieši – viens no Rencēnu pagasta, otrs no Mazsalacas – pēc vidusskolas beigšanas turpināja mācības Lauksaimniecības akadēmijā. Pēc absolvēšanas kā jaunie stipendiāti uzsāka darba gaitas katrs savā kolhozā Valmieras rajonā – Rota bija agronome kolhozā “Draudzība”, Valdis – ekspluatācijas inženieris Mazsalacā. Kopā viņus saveda jauniešu brauciens uz Somiju. Pēc ceļojuma abi saprata, ka vēlas būt kopā. Viss notika ātri, novembrī iepazinās un 30. aprīlī jau svinētas kāzas atpūtas bāzē “Saulītes” Brenguļu pagastā. Valdis un Rota bija viens no pirmajiem pāriem, kuri saņēma laulības apliecību Valmieras Dzimtsarakstu nodaļas jaunajā laulību zālē. Kopdzīvi uzsāka Mazsalacas laukos vīra vecāku mājās, vēlāk sava māja Mazsalacas pilsētā. Abiem viss darba mūžs Mazsalacas pusē. Kopā apmeklētas balles, teātru izrādes, daudz ceļots. Ir trīs bērni – dēls un divas meitas. Prieks par sešiem mazbērniem. 1990. gados izveidoja savu saimniecību, kur tagad saimnieko dēls Mareks, bet Rota vēl palīdz kārtot dokumentus. Ir tradīcija ik gadu ģimenes dzimšanas dienu atzīmēt divatā. Arī Zelta kāzu dienu pavadījuši divatā, bet vakarā, atgriežoties mājās, pārsteiguši bērni un mazbērni. Joprojām ir viens otram stiprais plecs gan priekos, gan bēdās.
Egons un Sandra Viļņi
Egons no Ramatas un Sandra no Rūjienas ieskatījās viens otrā 1972. gada vasarā Rauskas līča zaļumballē. Egons Sandru aplidoja, dāvājot šokolādes konfektes, kas tajā laikā bija retums, bet, kamēr Egons dienēja armijā tepat Ādažos, Sandra ciemojoties viņu lutināja ar zemeņu liķieri. Pēc dienesta abi sāka kopdzīvi pie Sandras vecākiem Rūjienā. Tomēr, kad Egons Sandras vecākiem lūdza meitas roku, tik viegli piekrišanu nesaņēma. Sandras mamma lika Egonam izravēt visas zemeņu dobes, ko Egons arī izdarīja, lai saņemtu vecāku piekrišanu laulībām. Kuplas kāzas svinētas 26. jūlijā Ramatas pagasta “Lejas Talčos”. Ir trīs bērni – dēls un divas meitas, kuri vecākiem šovasar organizēja sirsnīgu Zelta kāzu balli. Pēc dienesta armijā Egons strādāja “SCO” par šoferi, kur nostrāja 22 gadus. Sandrai darba gadi aizvadīti šūšanas uzņēmumā “Māras”, kur sāka kā šuvēja un vēlāk jau bija galvenā grāmatvede. 1990. gados atvēra savus veikalus, kur tirgoja pārtikas un saimniecības preces, arī ziedus un floristikas materiālus. Sandra tirgiem gatavo dažādus ievārījumus, un ir izveidots ģimenes uzņēmums “Sandriņas ievārījumi”. Egons cep ļoti gardu maizi, Sandra konservē un ada. Un vēl joprojām Egons audzē zemenes un pats arī tās ravē!
Ivars un Valija Dzeņi
1969. gada septembrī Ivars pēc Pumpuru vidusskolas beigšanas mācības turpināja Lauksaimniecības akadēmijas Mehanizācijas fakultātē, gadu vēlāk pēc Gulbīšu vidusskolas beigšanas akadēmijas Ekonomikas fakultātē iestājās arī Valija. Katru gadu 1. oktobrī akadēmija organizēja pirmkursnieku balles, kur 1971. gadā abi satikās un ieskatījās viens otrā. Tuvojoties studiju beigšanai, kārtējā pastaigā pa Jelgavu, Ivars Valiju it kā nejauši aicinājis ieiet juvelierizstrādājumu veikalā izvēlēties gredzenu – tas bija bildinājums. Tā 1975. gada 31. janvārī Ventspils rajona Dzimtsarakstu nodaļā reģistrēta laulība. Pēc akadēmijas absolvēšanas abiem darbs Ventspils pusē, bet 1989. gadā viņi pārcēlās uz dzīvi Valmierā ģimenes apstākļu dēļ. Ivaram darbs Lauktehnikā pārvaldnieka palīga amatā, pēc tam Valsts robežsardzes Valmieras pārvaldē, kur nostrādāts līdz izdienas pensijai. Darba gaitas turpinātas Latvijas bankas Valmieras filiālē, pēc tam Vidzemes slimnīcā darba aizsardzības speciālista amatā. Valijai darbs Ugunsdzēšanas iekārtu rūpnīcas administrācijā, pēcāk Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē, un pavisam nemanot tur paiet 27 gadi līdz aiziešanai pensijā. Jaunībā daudz ceļots, pateicoties meitai, skaistākie ceļojumi bijuši pa Norvēģiju. Būts arī Parīzē, Romā un Venēcijā, kas kādreiz likās kā sapnis. Šobrīd katru vasaru cenšas aizbraukt uz Ventspili. Valijas vaļasprieks ir rokdarbi, īpaši adīšana, Ivars ir cītīgs grāmatu lasītājs. Abiem kopīgs hobijs – dārzs, kur Ivars aizraujas ar tomātu, Valija – puķu un dārzeņu audzēšanu. Ir divi bērni – dēls un meita, prieks par diviem mazbērniem, kuri pārim Zelta kāzu dienā sagādājušu pārsteigumu – tikšanos Siguldā. Dzeņi atzīst, abi ir uz viena viļņa – kopīga uztvere, vērtības, humora izjūta, un tā dienas aizrit viegli un patīkami.
Voitehs un Alla Beļuni
Voitehs un Alla dzimuši Baltkrievijā, un abas ģimenes, savstarpēji nepazīstamas, reizē pārcēlās uz Burtniekiem, kad bērni bija gadu veci. Abi mācījās Burtnieku pamatskolā, un tur sākās viņu draudzība. Allai bija garas bizes, un starpbrīžos Voitehs tā mīļi mēdza viņu aiz tām paraustīt. Alla turpināja mācības vidusskolā Valmierā, vēlāk Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā. Līdz pensijai bija ķīmijas – bioloģijas skolotāja Burtnieku skolā. Voitehs mācījās Rīgas Celtniecības tehnikumā, tad darbs Tallinā, atgriežoties darbs kā šoferim Burtnieku Komunālo uzņēmumu kombinātā. 1975. gada 26. jūlijā svinētas jautras kāzas Burtnieku Kultūras namā, tad Voitehu iesauca armijā. It kā kopā, bet ik pa laikam abi tika šķirti. Vēlāk jau pašiem sava ģimenes māja, prieks par diviem bērniem un četriem mazbērniem. Abi aktīvi – Allai darbs un sabiedriskās aktivitātes skolā, Voiteham dejošana Burtnieku deju kolektīvā un nodarbošanās ar jāšanas sportu.
Ir iekopts dārzs, kur rušinās no agra pavasara līdz vēlam rudenim, abi apmeklē pasākumus, ko organizē pagastā, kad brīvs mirklis – lasa grāmatas.
Gunārs un Ilga Verovkini
Gunārs no Valmieras Viestura vidusskolas un Ilga no Smiltenes vidusskolas pirmo reizi satikās 9. klases ekskursijā uz Karpatiem, kalnu ciematu Vigodu. Nākamā liktenīgā tikšanās bija 1973. gadā jūnijā Rīgā, trolejbusa pieturā, tad Gunārs jau studēja Politehniskajā institūtā, bet Ilga – Latvijas Universitātē. Atausa atmiņas, un tā sākās nopietna draudzība. Sekoja pārbaudījumiem pilns ceļojums uz Mazā Kaukāza kalniem, kur sapratuši, ka viens otru iemīlējuši. Ceturtā kursa eksāmenu sesijas laikā Gunārs bildināja Ilgu, un 1975. gada vasarā Smiltenē svinētas kāzas. Gunāram darbs Valmieras Ugunsdzēšanas iekārtu rūpnīcā, Ilgai darbs Valmieras Viestura vidusskolā par bioloģijas skolotāju. Ir divas meitas, īpašs prieks par divām mazmeitām un mazdēlu. Mīļākais laiks ģimenē ir, kad visi sabrauc pie opīša un omītes mājās Valmiermuižā. Abi kopīgi bauda dienas savās mājās, atceras jaunības laiku piedzīvojumus, kas dod spēku, optimismu un stiprina mīlestību.
Modris un Gunta Trauliņi
Gunta no Dikļiem 1975. gada vasarā beidza Zaļenieku sovhoztehnikumu un tika nosūtīta strādāt uz padomju saimniecību “Burtnieki” par grāmatvedi. Valmierā apsardzes firmā strādāja Modris no Burtniekiem. Abi satikās septembrī, kad Modris piestāja pieturā, kur Gunta gaidīja autobusu, lai aizvestu viņu uz mājām. Tas bija liktenīgs mirklis. Drīz pēc tam Modris palīdzēja iekārtot Guntas dzīvokli Burtniekos, bet pēc mēneša jau abi dzīvoja kopā. 20. decembrī reģistrēta laulība.
1978. gadā Trauliņu ģimene pārcēlās uz Valmieru, kur Modrim bija darbs Valsts policijā, pēc izdienas pensijas darbs Valmieras stikla šķiedras rūpnīcā, Piena kombinātā un arī kara komisariātā. Guntai darbs bija Valmieras rajona Tautas deputātu padomes izpildkomitejā. Abi daudz strādāja, tāpēc divus dēlus pieskatīt palīdzēja audžumāte. Prieks par četriem mazbērniem un vienu mazmazmeitiņu. Jaunībā gan paši, gan ar bērniem un darba kolektīviem daudz ceļoja pa Latviju. Apmeklēja pasākumus, abiem ļoti patika dejot. Abu vaļasprieks vēl tagad – makšķerēšana, ir pat pašiem sava laiva. Modris un Gunta ir bijuši piecu jauno pāru vedēji.
Alfrēds un Mudīte Briči
Alfrēdam un Mudītei bērnība un skolas gadi paiet Burtniekos. Mudīte pēc skolas beigšanas mācības turpina Valmieras tirdzniecības skolā un atgriežas Burtniekos, lai strādātu par pārdevēju ciema veikalā. Alfrēds Limbažu profesionāli tehniskajā skolā apguva celtnieka specialitāti, tad mācības Rūjienas auto skolā, kam seko dienests armijā. Atgriežoties uzsāk darbu kā šoferis padomju saimniecībā “Burtnieki”. Alfrēds, apmeklējot veikalu, kur Mudīte strādāja, noskatījis jauko un šiverīgo pārdevēju. Draudzējās apmēram gadu, un tad Alfrēds ar savu mammu devās pie Mudītes vecākiem lūgt meitas roku. Kāzas svinētas Alfrēda vecāku mājā, kur dzīvo vēl joprojām. 1989. gadā nodibināta zemnieku saimniecību “Jaunjērcēni” ar domu ražot sev un citiem, kas pārauga īstā lauku sētā ar mini zoodārzu, uzņemot ekskursantus. Saimniecībai attīstoties, izrakti arī vairāki dīķi, kur ielaistas zivis. Lai arī ar tūrismu vairs nenodarbojas, piedalās Mājas kafejnīcu dienās. Darbos palīdz arī bērni un mazbērni. Abiem patīk doties medībās, arī Mudīte sēž medību torņos. Viņa vēl strādā Valmieras Pārgaujas sākumskolā, bet Alfrēds, kā pats saka, ir Mudītes šoferis. Īstajā Zelta kāzu dienā Alfrēds un Mudīte kopā ar saviem mīļajiem pabija Latvijas skaistākajās vietās.
Indulis un Ligita Adleri
Valmieras meitene Ligita kā jaunā speciāliste pēc Rīgas 4. medicīnas skolas beigšanas uzsāk darbu Valmieras slimnīcas Terapijas nodaļā, kur satiek pacientu Induli. Medmāsas rūpes turpinās arī pēc Induļa izrakstīšanas no slimnīcas, kad abi saprot – ir viens otram īstie. 1975. gada 29. martā reģistrēta Ligitas un Induļa laulība, un pēc kāzām viņi uzsāk kopdzīvi pie Ligitas Valmierā. Ir dēls un meita, prieks par diviem mazbērniem. Ar mājas soli paši tika galā, kamēr Ligitai bija nakts dežūras slimnīcā, Indulis bija ar bērniem. Brīvajos brīžos aizrāvās ar makšķerēšanu, cītīgi strādāja Ligitas vecāku atgūtajā īpašumā – dārzā. Līdz aiziešanai pensijā Ligita strādāja par medmāsu ģimenes ārstu doktorātā, bet Indulis kā enerģētikas un mehānikas jomas speciālists Valmieras putnu fabrikā, Valmieras stikla šķiedras rūpnīcā un SIA “Valmet”, kur kā darba aizsardzības speciālists strādā joprojām. Cītīgi sportojot, Indulis ir pārvarējis veselības problēmas. Piedalījies ultramaratonā Rīga–Valmiera un trīs dažādos citu valstu maratonos, katru rītu no plkst. 4.00 līdz 6.00 dodas pastaigā. Sportiskajās aktivitātēs “ievilcis” arī Ligitu. Abi kopā arī ceļo, apmeklē teātri, koncertus, ir lieli lasītāji.
Foto: Ivita Muska.