Pirms vairāk nekā 100 gadiem viņi izcīnīja mums brīvību. Toreiz viņiem bija 18, 19, 20, 25, 30, 40. Pavisam jauni puiši un vīri spēka gados. Zemkopji, tautskolotāji, ierēdņi, amatnieki, ārsti, mežkopji un strādnieki kļuva par karavīriem. Daži no viņiem tā arī palika mūžam jauni, aizejot varoņa nāvē. “Kritis 1919. gada 17. novembrī pie Iecavas, miris 1919. gada 1. maijā no cīņā gūtā ievainojuma, kritis 1919. gadā pie Kauguriem, kritis 1919. gada 27. augustā pie Rūsiņu ciema Līvānu apkaimē, kritis 1919. gada 30. martā pie Spulgu upītes Slokas rajonā”…vēsta skarbi ieraksti viņu biogrāfijās.
Vīri no visiem tagadējā Valmieras novada pagastiem, no Rūjienas un Naukšēnu puses, Valmieras apkaimes, Mazsalacas un Trikātas brīvprātīgi stājās karotāju rindās, lai aizstāvētu savu Latviju.
Latvijas augstākais valsts militārais apbalvojums laikā no 1920. līdz 1928. gadam bija Lāčplēša Kara ordenis (LKO). To pasniedza Latvijas brīvības cīņu veterāniem un ārzemju valstsvīriem diplomātiskā protokola ietvaros. Par tā dibināšanas dienu simboliski uzskata 1919. gada 11 .novembri. LKO likumu Latvijas Satversmes sapulce apstiprināja 1920. gada 18. septembrī. Likums noteica, ka ordeni, kas dalās 3 šķirās, var piešķirt ikvienam Latvijas armijas karavīram, neskatoties uz dienesta stāvokli, kas savu pienākumu pret valsti izpildījis ar ārkārtīgi grūtiem varoņa darbiem un kas, nicinādams nāves briesmas, pašaizliedzīgi devies briesmās un veicis izcilu varoņdarbu, dodams valstij acīmredzamu labumu kauju laukā.
Pirmajiem 288 LKO kavalieriem apbalvojumus pasniedza Latvijas Satversmes sapulces priekšsēdētājs Jānis Čakste 1920. gada 11. novembra parādē. Pēc tam apbalvošana notika ik gadu līdz pat 1928. gada 11. novembrim. Ordeņa devīze – “Par Latviju”. LKO veidots kā stilizēts ugunskrusts ar baltu emaljas pārklājumu un sarkanu un zeltītu aplokojumu. Krusts novietots uz sakrustotiem zobeniem. Aversā krusta vidū attēlots Lāčplēsis. Reversa medaljonā lasāms uzraksts “11. novembris 1919”. Teju 200 mūsu novadniekiem piešķirts Lāčplēša Kara ordenis. Viņu vidū ģenerāļi –
Dāvids (Dāvis) Sīmansons, ģenerālis, Latvijas armijas pirmais virspavēlnieks.Dzimis 1859. gada 4. aprīlī toreizējā Valmieras apriņķa Pilātu pusmuižā laukstrādnieku ģimenē. Latvijas armijā iestājies 1919. gada 6. jūnijā, kļuvis par armijas virspavēlnieku, bijis apsardzības ministrs, darbojies kara izmeklēšanas komisijā. Ar LKO apbalvots 1926. gadā par 1919. gada 9.-10. oktobra cīņu pret bermontiešiem.
“1919. gada 9.-10. oktobrī, kad bermontieši uzbruka mūsu spēkiem Daugavas kreisajā krastā, D.Sīmansons ar savu saprātīgo un enerģisko rīcību izglāba karavīrus no briesmām, pārceļot visas mūsu daļas uz Daugavas labo krastu, neatstājot ienaidniekam nevienu trofeju. Ar pašaizliedzīgu rīcību noturējās pret visiem ienaidnieka pārspēka triecieniem un drīzā laikā sāka uzbrukumu, kura rezultātā tika atbrīvota Daugavgrīva un Bolderāja, kas lielā mērā veicināja visas Rīgas atbrīvošanu.” No dienesta atvaļināts 1925. gada 20. februārī, miris 1933. gada 13. janvārī, apbedīts Rīgā, Brāļu kapos.
Kārlis Goppers, ģenerālis,latviešu strēlnieku pulka komandieris, Latvijas skautu prezidents. Dzimis 1876. gada 2. aprīlī Plāņu pagasta “Maskatos” lauksaimnieka ģimenē. Ar LKO apbalvots 1920. gadā par 1916. gada 23. decembra Ziemassvētku kaujām Kalnciema rajonā un 1917. gada 21. augusta kaujām pie Juglas.
“1916. gada naktī uz 23. decembri K.Goppers, atrazdamies 2. latviešu strēlnieku brigādes uzbrūkošā kolonnā, ar savu pulku pirmais pārrāva vācu nocietinājuma līniju, niknās kaujās ielauzās dziļā pretinieka aizmugurē, kur uzņēmās 8. Valmieras latviešu strēlnieku pulka komandēšanu un noturējās 2 dienas līdz papildspēku pienākšanai 25. decembra naktī. Tad veda savas vienības triecienā Kalnciema virzienā, izraisīja sajukumu un paniku vācu rindās pie Ložmetējkalna, lielā mērā veicinādams tā ieņemšanu un trofeju ieguvi. 1917. gada 21. augustā Juglas pozīcijās, kad 1. latviešu strēlnieku brigādei vienai pašai bez artilērijas atbalsta bija jāiztur ārkārtīgi nikni uzbrukumi, atsita vairākus frontālus triecienus, apķērīgi manevrējot ar rezervēm un mainot pozīcijas no Mazās Juglas uz Lielo Juglu, novērsa aplenkumu un sekmēja mūsējo noturēšanos līdz atiešanas pavēles saņemšanai.”
1933. gadā atvaļināts, turpinājis vadīt Latvijas skautu organizāciju. 1940. gadā Iekšlietu Tautas komisariāts (NKVD) K.Gopperu apcietināja un spīdzināja, militārais tribunāls piesprieda viņam nāvessodu, nošauts 1941. gada 25. maijā. Viņa mirstīgās atliekas atrastas 1944. gada 27. aprīlī Ulbrokas silā pie Stopiņiem, bet 1944. gada 6. maijā apbedītas Rīgā, Brāļu kapos. Ģenerāļa sirds apglabāta 7. maijā Trikātas kapos.
Jānis Balodis, ģenerālis, Latvijas armijas virspavēlnieks. Dzimis 1881. gada 20. februārī Trikātas pagastā zemkopja ģimenē. Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1918. gada 1. decembrī Rīgā, iecelts par Neatkarības rotas komandieri. Piedalījies pirmajās kaujās pie Lielauces, Skrundas un Ventas. 1919. gada 6. martā pēc pulkveža Kalpaka nāves uzņēmies viņa bataljona, vēlākās Latviešu atsevišķās brigādes komandēšanu. Izcīnījis uzvarām vainagotas kaujas no Saldus līdz Rīgai. 1919. gada 16. oktobrī iecelts par Latvijas armijas virspavēlnieku. Viņa vadībā mūsu nelielā armija sagrāva un padzina bermontiešus, pēc tam 1920. gada sākumā pieveica lieliniekus Latgalē. LKO piešķirts 1927. gadā par 1919. gada cīņām pie Lielauces, Skrundas un Ventas.
“Ar LKO visām 3 šķirām apbalvots par to, ka, uzņemdamies armijas vadību vienā no viskritiskākajiem brīžiem, panāca spožas uzvaras, pilnīgi satriekdams ienaidnieku armijas kā dienvidos, tā austrumos.” 1940. gada 31. jūlijā Iekšlietu Tautas komisariāts (NKVD) apcietināja un abus ar sievu deportēja uz Sizraņu. Bijis ieslodzīts vairākos PSRS cietumos, atgriezās Latvijā 1959. gadā, dzīvojis Saulkrastos, kur devies mūžībā 1965. gada 8. augustā. Apbedīts Rīgā, I Meža kapos.
Roberts Dambītis, ģenerālis dzimis 1881. gada 3. maijā Trikātas pagastā. Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1918. gada 18. novembrī, iecelts par apsardzības ministra biedru un Apgādības daļas priekšnieku. Piedalījies daudzās cīņās, arī Rīgas aizstāvēšanā pret bermontiešiem. LKO piešķirts 1927. gadā par nopelniem brīvības cīņās.
“1919. gada 13. oktobrī R.Dambītis brīvprātīgi devās izlūkgājienā pār dzelzs tiltu Rīgā, lai noskaidrotu tā stāvokli. Veicis uzdevumu, ienaidnieka ugunī atgriezās pie savējiem, iznesa sev līdzi divus smagi ievainotus karavīrus un sniedza pavēlniecībai šajā izlūkgājienā iegūtās vērtīgās ziņas.” 1941. gada 20. jūlijā apcietināts, ievietots Rīgas Centrālcietumā, pēc tam pārvietots uz gestapo cietumu Berlīnē, no kurienes nosūtīts uz Zaksenhauzenes koncentrācijas nometni. 1945. gadā atgriezies Latvijā, dzīvojis Trikātas pagastā, bijis kolhoza priekšsēdētājs. Miris 1957. gada 27. martā, apglabāts Trikātas kapos.
Jānis Francis, ģenerālis,strēlnieku bataljona komandieris dzimis 1877. gada 20. jūnijā Ķoņu pagasta “Dirlās”. 1915. gadā, dibinoties latviešu strēlnieku vienībām, ieradies Rīgā, iecelts par strēlnieku bataljona komandieri. Piedalījies kaujās pie Slokas, Ķemeriem, Ķekavas. 1916. gadā paaugstināts par pulkvedi un pēc izveseļošanās iecelts par Rezerves latviešu strēlnieku pulka komandieri. LKO piešķirts 1921. gadā par 1915. gada oktobra cīņām Ķemeru-Slokas rajonā un 1916. gada cīņām pie Ķekavas un Nāves salā.
”1915. gada oktobrī, kad vācieši uzbrukumā gar Jūrmalu atsita krievu vienības līdz Slokai un reāli apdraudēja Rīgu, J.Francis apturēja šo uzbrukumu, no 22. līdz 26. oktobrim iekaroja vairākas nocietinātu pozīciju līnijas un ieņēma Ķemerus, iegūstot lielas trofejas. 1916. gada 8. martā kaujā pie Ķekavas ar spēcīgu triecienu pārrāva 2 vācu nocietinātās aizsardzības līnijas. Tā paša gada aprīlī – jūnijā, būdams Nāves salas komandants, kritiskos brīžos ar savu rīcību veicināja svarīgā punkta aizstāvēšanu pret daudziem pretinieka uzbrukumiem, līdz 15. jūnijā tika smagi ievainots.” Atvaļināts 1935. gada jūlijā, dzīvojis Rīgā. Miris 1956. gada 24. oktobrī, apglabāts I Meža kapos.
Artūrs Dannebergs, ģenerālis, Vidzemes artilērijas pulka komandieris dzimis 1891. gada 28. februārī Ķoņu pagasta “Lejasķuķos”. Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. gada 18. februārī Tallinā, organizējis tur mobilizāciju un ieradies Ziemeļvidzemē. Iecelts par 1. Valmieras baterijas komandieri, cīnījies jau pirmajās kaujās pret lieliniekiem pie Melnupes un Apes. Bermontiādes laikā iecelts par Rīgas grupas artilērijas priekšnieku, paaugstināts par pulkvedi-leitnantu. LKO piešķirts 1927. gadā par varonību Rīgas aizstāvēšanā 1919. gadā un Zemgales un Kurzemes atbrīvošanu.
“1919. gada 10. oktobrī A.Dannebergs personiski vadīja lielgabala uzstādīšanu Daugavmalā, no tā tiešā tēmējumā apšaudīja tiltu galus Pārdaugavā un apklusināja tur esošos pretinieka ložmetējus un mīnmetējus. Turpināja cīņu, līdz ienaidnieka artilērija mūsu lielgabalu sašāva. Ar lielu uzņēmību saformēja 1. artilērijas pulku, visā bermontiešu uzbrukuma laikā varonīgi piedalījās Rīgas aizstāvēšanā, personiski vadīja artilērijas uguni un ievērojami sekmēja Torņakalna ieņemšanu, pēc tam arī Zemgales un Kurzemes atbrīvošanu. 1941. gadā nosūtīts uz “kursiem” Maskavā, kur tika arestēts. 1941. gada 18. jūlijā PSRS Augstākās tiesas kara kolēģija piesprieda A.Dannebergam nāvessodu, viņš tika nošauts 1941. gada decembrī Maskavā.
Viljams (Vilis) Spandegs, ģenerālis, Vidzemes divīzijas štāba priekšnieks dzimis 1890. gada 19. decembrī Dikļu pagasta Mežmuižā. Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. gada 3. jūnijā Valmierā, piedalījies daudzās brīvības cīņu kaujās. 1940. gada 30. jūlijā paaugstināts par ģenerāli un iecelts par Kurzemes divīzijas komandieri. LKO piešķirts 1928. gadā par varonību 1919. gada 18. novembrī uzbrukuma apturēšanā pie Iecavas upes.
“1919. gada 18. novembrī, kad 6. Rīgas kājnieku pulka daļas pie Iecavas upes sāka atkāpties, V.Spandegs ieradās frontes līnijā, zem tiešas apšaudes atjaunoja sakarus un ar savu enerģisko rīcību palīdzēja apturēt ienaidnieka uzbrukumu. Izsauca bruņuautomobili “Kurzemnieks”, kas sekmēja ienaidnieka satriekšanu. Tas palīdzēja novērst kritisko stāvokli un izcīnīt uzvaru.” 1940. gada 24. decembrī atvaļināts, bet 1941. gada 17. maijā apcietināts. 1941. gada 24. jūlijā PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģija piesprieda viņam nāvessodu. Nošauts 1941. gada 16. oktobrī Maskavā, Butirku cietumā.”
Skumji ir šo ģenerāļu dzīvesstāsti, par savu varonību viņi ir pelnījuši ko vairāk par nožēlojamu nāvi apcietinājumā. Pieminēsim viņus, lai viņu sirdis silda mūsu aizdegtās svecīšu un lāpu liesmas!
Izmantotais avots: http://lkok.com/