Skaistajā pēcjāņu laikā, 1885. gada 25. jūnijā Cēsu apriņķa Veselavas pagasta “Pintuļos” skolotāja ģimenē pasaulē nāca Jānis Eduards Lapiņš, vēlāk ievērojams latviešu rakstnieks, publicists un pedagogs, dedzīgs Latvijas neatkarības popularizētājs un viens no Latvijas karoga idejas rosinātājiem, pirmā uzšūtā sarkanbaltsarkanā karoga autors. Šogad atzīmējam viņa 140. jubileju.
J.E. Lapiņš mācījās Veselavas pagastskolā un Raunas draudzes skolā. Raunā Lapiņa skolotāji Augusts Bračs un Kārlis Skalbe atbalstīja jaunekļa nacionālo pārliecību un iedrošināja viņu sabiedriskai un literārai darbībai. Vēlāk J.E. Lapiņš turpināja izglītoties K. Millera reālskolā Cēsīs un E. Liepiņa tirdzniecības skolā Valmierā, ko tolaik uzskatīja par vienu no labākajām Vidzemes privātskolām gan liberālā noskaņojuma, gan izcilo skolotāju dēļ. J.E.Lapiņa skolasbiedri bija Arveds Švābe, Linards Laicens, Paulis Kreišmanis. 1905. gadā Pēterburgā viņš ieguva mājskolotāja tiesības mācīt vēsturi un matemātiku. Strādāja par skolotāju Cēsīs, Rīgā un Valkā.
Pēc 1905. gada revolūcijas sakāves “Galvas Pilsētas Avīzēs” un “Pēterburgas Lapā” publicēts viņa raksts “Tumša lapa pagātnē” par Vidzemes guberņas zemnieku nemieriem 19. gadsimta pirmajā pusē.
1910. gadā J.E. Lapiņš uzsāka tautsaimniecības studijas Maskavas Komercinstitūtā un studēja literatūru A. Šaņavska Maskavas Tautas universitātē, bija laikraksta “Kāvi” redaktors.
1915. gada rudenī viņš atgriezās savā dzimtajā pusē, strādāja par skolotāju Valmieras tirdzniecības skolā, sieviešu ģimnāzijā un reālskolā.
1916. gada otrajā pusē, attīstoties latviešu strēlnieku bataljoniem, J.E. Lapiņš lūdza Valmieras bēgļu bērnu patversmes skolotājai Mariannai Straumanei izšūt Indriķa hronikā minēto latviešu sarkanbaltsarkano karogu. Uz tā pamatnes bija izšūts saulītes simbols. Vidzemes Zemes sapulces laikā, 1917. gada martā, šis karogs plīvoja virs Valmieras latviešu biedrības nama. Sapulcē pieņēma 17 rezolūcijas, no kurām svarīgākā – rezolūcija Latvijas autonomijas un pašnoteikšanās tiesību jautājumā. Tikpat svarīgs bija pieņemtais lēmums apvienot visas latviešu zemes daļas, ieskaitot Latgali, administratīvā vienībā ar nosaukumu Latvija.
Marianna Straumane vēlāk kļuva par J.E. Lapiņa dzīvesbiedri, un karogs glabājās Lapiņu ģimenē. Otrā pasaules kara laikā Marianna Lapiņa kopā ar meitu devās bēgļu gaitās uz Vāciju, bet pēc kara beigām atgriezās Latvijā. 1997. gadā Mariannas un Jāņa Lapiņu meita Lija Poga ilgi slēpto karogu dāvināja Cēsu muzejam.
1917. gadā J.E. Lapiņš Valmierā nodibināja pirmo Tautas universitāti Latvijā. Ar sarkanbaltsarkanā karoga ideju viņš aizrāva daudzus sava laika literātus, sabiedriskos un kultūras darbiniekus. Pie J.E. Lapiņa Valmierā, Aleksandra ielā viesojās latviešu kultūras darbinieki Jānis Akuraters, Kārlis un Lizete Skalbes, Pauls Dāle, Ernests Blanks, Linards Laicens. 1917. gadā viņš piedalījās Latviešu Nacionāldemokrātu partijas dibināšanā, bija tās Centrālās padomes loceklis, darbojās Vidzemes zemes padomē un Latviešu pagaidu nacionālajā padomē. Bija laikraksta “Līdums” redakcijas loceklis, publicēja apceri “Latvija mijkrēslī”, kas izraisīja polemiku tā laika presē. Lapiņš iesaistījās politikā, konsekventi pauzdams savus nacionālos uzskatus. Atbalstot latviešu strēlnieku bataljonu veidošanu, viņš “Līdumā” rakstīja: “Mūsu bataljoni ir tas mūsu nacionālā karaspēka simbols, kas caur dziļu nakti liek atminēties, kas mēs būtu, ja mēs būtu brīvi ļaudis… Un Latvija nodreb priekā: viņa atminas savas pirmdzimtības tiesības, savas nācijas dižciltīgumu.”
Latvijas brīvības cīņu laikā J.E. Lapiņu iecēla par Jelgavas ģimnāzijas direktoru, viņš papildināja izglītību Vīnes un Leipcigas universitātēs, bija laikraksta “Zemgalietis” izdošanas organizators un redaktors, laikraksta “Jaunais Zemgalietis” redakcijas loceklis un faktiskais redaktors. Darbojās mākslinieku un rakstnieku biedrībā “Zaļā vārna”, bija tās literārās sekcijas vadītājs. Vēlāk bija Tukuma valsts ģimnāzijas un komercskolas direktors un Rīgas 1. pilsētas ģimnāzijas direktors.
Rakstījis grāmatas par Latvijas ģeogrāfiju, bija žurnāla “Sējējs” redaktors, rakstījis apceres par Kārli Ulmani grāmatā “Tautas vadonis Kārlis Ulmanis” un periodikā. Ievērības cienīgs ir viņa biogrāfiskais romāns “Jānis Poruks” un apcere “Edvarta Virzas dzīve un darbi”, kā arī citi literārie darbi un publicistika.
Par sevišķiem nopelniem Latvijas labā 1926. un 1937. gadā J.E. Lapiņš apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. Miris 1941. gada 11. novembrī, apglabāts Meža kapos Rīgā.
Mūsdienās pārskatot J.E. Lapiņa darbus, pamanām patosa pilno izteiksmes veidu, taču nenoliedzami interesantas un patiesas ir tēmas, kurām viņš ir veltījis uzmanību. 1924. gadā “Autobiogrāfiskā skicē” viņš raksta: “Visu mūžu esmu bijis un būšu neizlabojams sapņotājs. No manas tēva mājas var redzēt Zilo kalnu, un bērnībā biju pilns ar teikām par Zilo kalnu. Naivi sapņoju, kaut mēs, latvieši, varētu sakrāt tik daudz naudas, ka nopirktu no krieviem vienu apriņķi un tur ierīkotu brīvu valsti.”.
Viņa dzimtās mājas “Pintuļi” līdz mūsdienām nav saglabājušās, taču, turot godā atmiņas par J.E. Lapiņu, 2014. gada oktobrī Veselavas pagasta “Lejas Pintuļos” tika atklāta piemiņas vieta pedagogam, publicistam un pirmā uzšūtā sarkanbaltsarkanā karoga autoram Jānim Eduardam Lapiņam, un valsts svētkos un citos svinīgos brīžos tur vienmēr tiek pacelts sarkanbaltsarkanais karogs.
Avoti – tīmekļvietnes: literatura.lv ; biblioteka.valmiera.lv
Paldies par sadarbību Valmieras muzejam!