Ievērojamā novadnieka dzīvesgājums iesācies pašā ziedoņa plaukumā 1935. gada 29. maijā Daugavpilī. Tēvs Voldemārs bija tautsaimnieks un agronoms, Višķu un Dagdas lauksaimniecības skolu direktors un skolotājs. Māte Alise, kādreizējā kaucmindiete, audzinot trīs dēlus, pratusi ap sevi radīt mieru un mājīgumu gan ģimenē, gan sabiedrībā. Sestdienās mājās smaržoja pīrāgi, valdīja saticība un arī zināma pārticība. Bija ļoti daudz grāmatu, tāpēc Visvaldis agri iemācījās lasīt un piecu gadu vecumā sāka iet skolā Kazdangā, uz kurieni tolaik bija pārcēlusies ģimene.
Mierīgo dzīvi krietni iedragāja Otrais pasaules karš, pēc kara ģimene nonāca Cēsīs, kur tēvam bija darbs Priekuļu selekcijas stacijā, bet visi trīs brāļi mācījās 3. septiņgadīgajā skolā. Visvaldis turpināja izglītību toreizējā Priekuļu lauksaimniecības tehnikumā, kur ļoti iemīlēja botāniku, un tehnikumu pabeidza ar izcilību. Nolēma turpināt mācības Lauksaimniecības akadēmijā, kura tolaik atradās Rīgā. Vēlēdamies kļūt patstāvīgs, atrada darbu Kabilē un sāka strādāt par iecirkņa agronomu, bet diemžēl pāragrā patstāvība nenāca par labu, taču, pateicoties stingrajai Kabiles MTS direktorei, 1953. gada rudenī Visvaldis atgriezās augstskolā. Lai nopelnītu līdzekļus papildus stipendijai, pieteicās “Intūrista” gidu kursos un gadu nostrādāja Maskavā, veiksmīgi tikdams galā ar mācībām augstskolā, ko sekmīgi pabeidza.
Pēc augstskolas V. Skujiņš, nostrādājis trīs obligātos gadus Barkavā, uzsāka agronoma darba gaitas Vecatē, saimniecībā “Austrumi”. “Vecatē, kur no Burtnieka savu tecējumu uz jūru sāk Salaca, ir laba zeme. Man patika celties līdz ar saullēktu un apstaigāt visus tīrumus. “Austrumos” nebija tādas zemes pēdas, kur es nebūtu stāvējis un domājis. Es to zemīti pazinu labāk par savu kabatu,” savās atmiņās raksta V. Skujiņš.
Kad sāka veidoties lauksaimniecības pārvaldes, V. Skujiņu aicināja uz Limbažiem par pārvaldes priekšsēdētāja vietnieku. Taču darbs pārvaldē nespēja aizraut, un pēc trīs nostrādātiem gadiem (1969. gada decembrī) V. Skujiņš ieradās Naukšēnos, kur sācis strādāt par kolhoza “Liesma” priekšsēdētāja vietnieku, bet pēc tam kļuva par kopsaimniecības “Naukšēni” priekšsēdētāju. Naukšēnos sākās strauja būvniecība. Necilā kantora ēka pārtapa par modernu administratīvo ēku ar kultūras namu, tika uzceltas dzīvojamās mājas, ražošanas ēkas, sporta halle un jauna skolas ēka. V. Skujiņš radīja pamatīgu, stabilu vidi lauksaimniecības un ražošanas attīstībai Naukšēnos. Joprojām Naukšēnos notiek rudzu iesala, rapšu eļļas un minerālūdens ražošana.
V. Skujiņš ļoti mīlēja ceļot, iepazīstot jaunākās lauksaimniecības metodes un mācoties no citu valstu pieredzes.
Par nopelniem valsts labā 1997. gadā V. Skujiņš kļuva par Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri. Augsto apbalvojumu toreizējais Latvijas Valsts prezidents Guntis Ulmanis viņam pasniedza Naukšēnu Kultūras namā. Atceroties ievērojamo novadnieku, Naukšēnu cilvēkmuzejā varēs aplūkot viņa apbalvojumus, ko V. Skujiņa dzīvesbiedre ir uzticējusi muzejam, tajā skaitā Triju Zvaigžņu ordeni.
V. Skujiņš bijis gan Valmieras rajona padomes priekšsēdētājs, gan Naukšēnu novada domes deputāts. Īslaicīgi arī Latvijas Republikas 8. Saeimas deputāts.
Plašāk par V. Skujiņa dzīvesgājumu lasāms izdevniecības “Jumava” 2013. gadā izdotajā Ērika Hānberga grāmatā “Skujiņš Naukšēnos”.
Darbīgā zemes kopēja mūžs noslēdzās 2023. gada 30. janvārī, apglabāts Mazsalacas kapos.
Informācija tapusi sadarbībā ar Naukšēnu cilvēkmuzeju.