Par pirmo neatkarības laika Valmieras pašvaldības vadītāju (no 1919.gada 1.jūnija līdz 1921.gada decembrim) kļuva tolaik populārais sabiedriskais darbinieks, ārsts Alberts Ziediņš. Viņam gan iznāca šajā amatā sabūt ne visai ilgi, jo pēc vietējām – 1922.gada aprīļa pašvaldības – vēlēšanām par viņa pēcteci un jauno Valmieras pilsētas galvu kļuva sociāldemokrātu frakcijas līderis Eduards Jūliuss Radziņš, tolaik vien trīsdesmit sešus gadus jauns un enerģisks vīrs. Bet, ko tad zinām par šo spilgto un neordināro vietējo politiķi?
Kā pilsētas galva arī Radziņš amatā pabija tikai gadu, no 1922.gada maija līdz 1923.gada jūlijam, taču pilsētas valdes sekretāra amatā nostrādāja līdz pat 1934.gada 16.maijam. Aktīvi piedalījās dažādās domes komisijās. Neskatoties uz politiskajām domstarpībām starp dažādām politiskajām frakcijām, jau tolaik bija definēti četri svarīgākie pašvaldības uzdevumi: “1.Tautas izglītības veicināšana, kuru realizē, izvedot dzīvē sešklasīgu pamatskolu ar pirmmācības un papildu klasēm, kā arī gādājot par arodu un vidusskolām un ārpusskolas izglītību.Šim nolūkam pašvaldības ceļ skolu ēkas, apgādā tās ar siltumu, gaismu un mācību līdzekļiem, algo skolotājus, uztur bērnu dārzus utt.
2.Sociālā apgādība, kuras pamatprincips ir apgādāt ar uzturu un apģērbu visus nespējīgos un trūcīgos pilsoņus, kam nav tuvinieku, kas spēj tos apgādāt. Šim nolūkam pašvaldība ceļ un apgādā dažādas patversmes pilsētās utt. 3.Veselības aizsardzība, kuru realizē pašvaldības algoti ārsti. Pašvaldības uztur pilsētās slimnīcas. 4.Pašvaldība uztur satiksmes ceļus ”
Dzīves baudītājs. Tā viņu raksturo laikabiedrs, toreizējais Valmieras apriņķa valdes priekšsēdētājs Gothards Ādolfs Caucis: “Mēs iepazināmies drīz vien pēc manas ierašanās Valmierā. Bija saņemts rīkojums noorganizēt 1928.gada Saeimas vēlēšanu Vidzemes apgabala komisiju, kurā arī mēs abi ietilpām – es kā priekšsēdis, viņš – sekretārs. Tad nu abi kopā ar kādu trešo locekli šad un tad izbraucām inspicēt komisijas savā apgabalā. Braucām ar manu dienesta automašīnu, un Radziņš tanī spēlēja mājastēva lomu. Savā ceļasomā viņš vadāja līdzi franču konjakus un garšīgas uzkodas, ar ko braucot mielojās pats un mieloja arī mūs. Šai ziņā viņš bija džentlmenis, naudas tam netrūka, un arī pašam piederēja savs nams Valmierā. Vācu okupācijas laikā Radziņš ārstējās Ģintermuižas slimnīcā pie Jelgavas. Hitlera naciķiem šos slimniekus likvidējot, Radziņam bija laimējies paglābties savā Valmierā “
No zemnieku zēna līdz Saeimas deputātam. Eduards Jūliuss Radziņš dzimis Valmieras apriņķa Ķieģeļu pagasta “Babiņu” mājās. Vecāki Miķelis Radziņš un Trīne Radziņa, dzimusi Ābele. Izglītojies Rubenes un Rozbeķu – Ruckas pagasta skolā. no 1905. līdz 1915.gadam strādājis par darbvedi pie notāra Edgara Klingenberga Valmierā. Pirmā pasaules kara laikā, 1915.-1918., kara materiālu rūpnīcā Samarā Krievijā. 1919.gadā atgriezies Latvijā, kļuvis par Latvijas sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (LSDSP) pārstāvi Tautas padomē. No 1920. līdz 1922.gadam Satversmes sapulces loceklis. Bijis I, II, III un IV Saeimas deputāts no LSDSP saraksta. Latvijas Pilsētu savienības valdes loceklis no 1924. līdz 1934.gadam. 1934.gadā V – XII internēts Liepājas nometnē kopā ar citiem vadošiem sociāldemokrātiem. No 1935.gada strādājis tikai gadījuma darbus un līdz mūža beigām nav iesaistījies sabiedriskajā un politiskajā darbībā. Miris 1968.gada 24.augustā; apglabāts Valmieras pilsētas (Centra) kapos. Pieminēsim!
Pildot darba pienākumus. Ilggadējais Valmieras pilsētas domes sekretārs Eduards Radziņš (1922 –1934) fiksē valmieriešu parakstus likuma izmaiņām par pensiju palielināšanu. Foto 1928.gads 
Par sarakstu Nr.3! Eduards Radziņš bija līderis no Latvijas sociāldemokrātisko strādnieku partijas Valmieras organizācijas. 1922.gads 
Lai viss būtu likumīgi. Eduards Radziņš (2.no kreisās) – 1922.gada pašvaldības vēlēšanu biļetenu skaitīšanas komisijā. Aizmugurē stāv slavenais Šana jeb Kārlis Konrāds (ar īpašo medaļu)
Informāciju sagatavoja:
Ingrīda Zīriņa,
Valmieras muzeja
vēstures nodaļas vadītāja