25.10.1925.–15.10.2021.
“Būt par skolotāju ir Dieva dāvana,” tā intervijā 2016. gadā teica Gaida Ungure. Viņa pasniedz vokālo mūziku – dziedāšanu Valmieras Mūzikas skolā un sirdsdarbu turpināja veikt, neskatoties uz cienījamo vecumu. 2016. gadā, saņemot Valsts augstāko apbalvojumu – Triju Zvaigžņu ordeni, Gaidas kundze bija Latvijā vecākā strādājošā skolotāja. Viņu raksturo darba mīlestība, cieņa pret audzēkņiem, dzīves gudrība, dzīvesprieks, spēja saskatīt it kā mazo lietu skaistumu un neizsakāms sirds siltums.
Skolas gaitas Gaidai Ungurei sākās Valmierā. Tēvs bija fizikas skolotājs tagadējā Valmieras Valsts ģimnāzijā. Viņš mīlestību pret mācīšanos meitai iemācīja jau bērnībā. “Tēvs bija darbarūķis. Kad viņš iepriekšējā vakarā devās uz skolu sagatavoties stundām, maziņš tecēju viņam līdzi. Fizika man patīk. Šķiet, ka tā ir saistīta ar mūziku – radītas vibrācijas, kustība,” stāstīja Gaidas kundze.
Bērnībā sapņu profesija bija rakstniece vai aktrise. Domraksti padevušies, izdoma vienmēr bijusi laba. Taču, kad pēdējā skolas gadā klases audzinātāja uzrunājusi skolēnus, ka aptiekā Valmierā nepieciešams praktikants, Gaida Ungure pieteikusies un tur arī sākusi strādāt. Visu mainīja karš. “Aptiekas pagrabā stāvēja liels balons, pildīts ar ēteri. Kad Valmiera dega, tas eksplodēja. Aptiekas vietā vairs nekas nepalika. Staigāju pa pilsētas kūpošajiem gruvešiem, atceros deguma smaku. Satiku receptāri, ar kuru kopā strādājām, viņa teica, ka atradusi vietu Dauguļu aptiekā, aicināja mani līdzi. Piekritu.” Pēc tam ceļš vedis uz Rīgu, kur apgūtas farmaceita prasmes. “Mēģināju iestāties Latvijas Universitātē, jo sapnis bija studēt medicīnu. Tomēr ar diviem četriniekiem papīros iekšā netiku, puišus gan ņēma, bet tādi bija laiki – pēckara periods, uz dažām vietām 200 cilvēku konkurence. Gadu studēju ģeologos, apgūstot radniecīgas zinības – fiziku, ķīmiju, anatomiju, botāniku. Turpināju mācīties par farmaceitu, kā arī uz pusslodzi strādāju aptiekā, jo vajadzēja naudiņu iztikšanai. Briesmīgi gan gribēju dziedāt, bet tādas lietas tolaik bija tikai sapnis.”
Iegūstot farmaceita profesiju, neilgs brīdis nostrādāts aptiekā Apē, pēc tam atgriešanās Valmierā. Papildu asistenta darbam aptiekā 1947. gadā, kad Gaidai bija 22 gadi, jauniete devās izzināt izsapņoto mūzikas skolas pasauli. “Mācījos dziedāšanu, teoriju, viss bija tik interesants. Pedagogi bija ļoti labi, visspilgtāk atmiņā palikusi Vinteres kundze, klavierspēles skolotāja. Pateicoties viņai, paliku uz mūzikas ceļa.” Kādu laiku Gaida Ungure turpināja darboties aptiekā un brīvajos brīžos ienira mūzikas valstībā. Klavierspēles stundas bija vienu reizi nedēļā, bet skolotāja teikusi, ka tas ir par maz, un piedāvājusi nodarbības, samaksu neprasot. Tas ietekmējis izvēli, jo iztikšana nav bijusi viegla. “Teicu Vinteres kundzei, ka to nekad nevarēšu atlīdzināt, varbūt vienīgi ar saviem skolēniem. Nezinu, kas man lika teikt tādus vārdus, jo doma par skolotājas profesiju tolaik nebija reāla. Vārdi gan bija liktenīgi.”
Pēc darba Gaidas kundze sēdās pie klavierēm, trenējās tik ilgi, cik vien iespējams, lai netraucētu kaimiņiem. Rītos pirms darba devās uz mūzikas skolu, kur turpināja izspēlēt etīdes un dziedāt. “Skaitījos dikti apdāvināta. Visi domāja, ka man ir absolūtā dzirde. Man ir laba dzirde, bet ne absolūtā, nevaru pateikt precīzu augstumu vienai vai otrai skaņai. Tomēr tas nav būtiski, daži ar absolūto dzirdi spēlē kā sausiņi.” Pēc kāda laika notika necerētais – darba piedāvājums mūzikas skolā. “Es taču tur biju mācījusies tikai divus gadus! Bet tas viss, pateicoties Vinteres kundzei un lielajam darbam, pat vasarā braucu pie viņas uz mājām. Iedomājos, kāds tas ir brīnums – būt skolotājai. Aptvēru, ka dota iespēja īstajā brīdī. Man bija 24 gadi, pati turpināju mācīties un biju skolotāja, teicami nokārtojot visus eksāmenus.”
Lai gan skolēnu bijis ļoti daudz, Gaidas kundze vienmēr sekoja līdzi, kā viņa uzsvēra, bērnu gaitām arī pēc skolas absolvēšanas. Daudzi ir zināmi mūziķi ne tikai Latvijā, bet arī citviet pasaulē. “Skolēni ir mani bērni, visu sirdi darbā ielieku. Ir jāstrādā no sirds, un Dievs palīdzēs. Bērns ir pilns ar dažādām dotībām, bet mums tās jāpalīdz attīstīt. Vēl jo svarīgāk, mēs palīdzam veidoties sirdsapziņai. Mēs palīdzam rasties cilvēkam, kurš pats būs radītājs. Tā ir liela atbildība un Dieva dāvana. Uzskatu, ka man laimi būt par skolotāju ir dāvājis Dievs. Ja darīsim no sirds un bez atlikuma, viss būs labi un izdosies! Mums jābūt pateicīgiem par to, kas ir dots, tad milzu darbus paveiksim.”
Valmieras novada pašvaldība izsaka visdziļāko līdzjūtību Goda valmierietes Gaidas Ungures tuviniekiem, draugiem, kolēģiem un audzēkņiem.
Paldies, Skolotāj!