Voldemārs Dimza (Dimze) bija ne tikai spēlfilmas “Lāčplēsis”, kas ir pirmā saglabājusies lielmēroga spēlfilma neatkarīgas Latvijas kinematogrāfa vēsturē, galvenās lomas atveidotājs, bet arī aviācijas pulka kapteinis, daudzpusīgs sportists, virsnieks un Viestura ordeņa kavalieris. Līdzgaitnieki viņu raksturojoši kā atsaucīgu un apdāvinātu ar lielisku humora izjūtu.
Lai atzīmētu Latvijas valsts desmitgadi, tapa pirmā nacionālā filma. Projekta vērienīguma dēļ tā pie skatītājiem nenonāca 1928. gadā, kā bija plānots, bet gan 1930. gadā. Mēmās spēlfilmas pirmizrāde notika 3. martā Rīgā, kinoteātrī “Palladium”. Uz to ieradās Latvijas Valsts prezidents Gustavs Zemgals, Saeimas priekšsēdētājs Pauls Kalniņš, ministru prezidents Hugo Celmiņš, iekšlietu ministrs Eduards Laimiņš, pagaidu valdības galva Kārlis Ulmanis u.c., bet pieprasījums pēc biļetēm bija tik liels, ka pie kinoteātra uz ielas pulcējās cilvēku pūlis, kas, netikuši pie biļetēm, gaidīja filmas nākamo izrādi.
Latvijas valsts desmitgadei veltītajā filmā režisors Aleksandrs Rusteiķis atainoja nozīmīgus Latvijas vēstures notikumus, piemēram, Latvijas valsts proklamēšanu, 1919. gada brīvības cīņas. Tos sasaistot ar mītisko pasauli, kas skatītāju aizved pie Lāčplēša, filma aicina saskatīt simbolus, rosina padomāt par ceļu līdz savas valsts neatkarībai, katra cilvēka lomu tajā un to, ka savas valsts brīvība ir jāsargā mūžīgi.
Lāčplēša/ Jāņa Vanaga lomā bija Voldemārs Dimza, filmējoties kopā ar tādiem slaveniem aktieriem kā Lilita Bērziņa (Laimdota/ Mirdza Saulīte) un Osvalds Mednis (Melnais Bruņinieks/ Svešais). Par Voldemāra aktiermākslu teikts tā: “Filmā viņš radījis iespaidīgu, cilvēciskas vienkāršības apdvestu brīvības cīnītāja tēlu. Panākumus lomā lielā mērā noteikuši Dimzas piemērotie ārējie dotumi.” Un tieši tā arī bija – Voldemārs bija ne tikai vīrišķīgs aviācijas komandieris ar savu stingro vārdu, bet arī vienkāršs puisis no Rūjienas puses laukiem, un tieši šīs savas iekšējās pasaules daudzveidīgās šķautnes viņš spēja nodot arī ar filmas palīdzību.
Voldemārs jeb Voldis, kā viņu mēdza saukt radinieki un draugi, piedzima 1902. gada 9. augustā Valmieras apriņķa Ipiķu pagasta “Lejasigaļos”, kas citos materiālos dēvēti arī par “Igaļiem”. Latvijā plaši pazīstamais aktieris Harijs Liepiņš savā grāmatā “Manas dzīves skatuve” (1991) par dzīvi kaimiņos ar Dimzu dzimtu raksta šādi: “[..] Kaimiņos “Lejasigaļos” dzīvoja Dimzas. Spēcīga un slavena ģimene. Divas meitas 1919. gadā ar vīriem revolucionāriem palikušas Maskavā, vēlāk represētas. Dēls Gustavs, vienmēr jautrs vīrs, vadīja lielo saimniecību. Viņa brālis Jānis, pazīstams sportists, desmitcīņnieks, vairākkārtējs Latvijas čempions, kuram Berlīnes olimpiādē bija droša cerība uz medaļu, tikai savainojuma dēļ sacensību vidū nācās izstāties. Kad viņš no Rīgas atbrauca atvaļinājumā un pļavā trenējās, man bija tas gods viņam pienest šķēpus. Voldis katru rudeni Rūjienā rīkoja aviācijas svētkus. Kā es gaidīju šodienu! No agra rīta jau urbos Rīgas puses mākoņos. Un tad tie tuvojās, trīs divplākšņi. Lidoja pāris reižu zemu pāri Lejas un Vidus Igaļiem, nomezdami konfekšu paciņas. Voldis pārbaidīja savu brāli Gustu, kas ar saimi strādāja rudzu laukā. Voldis rādīja augstāko pilotāžu, ar divplākšņu riteņiem apgāzdams rudzu status. Trim jautriem “ērgļiem” par prieku visa saime saklupa grāvī. Nākošā lokā Voldis nometa drānā ietītu vīna pudeli, lai brālis noskalo izbīli. Toties vakarā mūsmājā pirtī (“Lejas Igaļos” pirts nebija) Gusts Voldim sameta tādu sutu, ka brašais kapteinis apsvilis izmetās ārā. [..]”
1919. gadā Voldemārs iestājās Valmieras kājinieku pulkā kā brīvprātīgais. Nākamajā gadā atvaļinājās un kļuva par Kara skolas Jātnieku nodaļas kadetu. 1922. gadā beidzis mācības un paaugstināts leitnanta pakāpē, tajā pašā gadā Dimza vadījis Jātnieku pulka Instruktoru eskadronu un bijis tā komandieris. Uzreiz pēc tam iestājies Armijas sporta savienības Daugavpils nodaļā un bijis tās valdes loceklis. 1923. gadā strādājis par pulka fiziskās audzināšanas instruktoru, gadu vēlāk viņš paaugstināts par Eskadrona (I) vada komandieri. 1925. gadā paaugstināts virsleitnanta pakāpē.
Savu karjeru, līdzīgi kā viņa brālis – olimpietis Jānis Dimza, Voldemārs iesāka ar sportu, sasniedzot Latvijas rekordu desmitcīņā un augstlēkšanā (1923). Taču savu sporta karjeru vēlāk Voldemārs veiksmīgi aizstāja, kļūstot par Aviācijas pulka kapteini.
Voldemārs aviācijas skolu beidza 1927. gadā un kā leitnants tika norīkots uz Jūras kara flotes aviācijas nodaļu. Dienesta laikā norīkots uz aviācijas pulku, lai gūtu jaunas prasmes un zināšanas par tehnoloģijām un īstenotu tās praksē. 1928. gada 9. jūnijā viņam piešķīra pilota statusu. 1937. gadā Dimza kļuva par Aviācijas pulka komandiera vietnieku, viņa atbildībā bija lielākā daļa tehnisko un faktisko lidojumu pienākumu.
Sākot no 1932. gada līdz pat 1940. gadam Voldemārs Dimza piedalījies vairāk nekā 22 aviācijas svētkos un festivālos, kas norisinājušies dažādās vietās Latvijā, piemēram, Spilvē, Bauskā, Jelgavā, Kuldīgā, Liepājā, Daugavpilī u.c. 1940. gada 16. jūnijā, atrodoties Valmierā Aizsardzības aviācijas nometnē[ZB1] , kura noslēdzās 16. maijā ar aviācijas svētkiem, Dimza no štāba saņēma informāciju par padomju okupācijas ultimātu, taču viņam liedza šo informāciju nodot tālāk. Nepaklausot pavēlēm, Dimza deva rīkojumu lidotājiem uz nakti maskēt savas lidmašīnas. No rīta lidotājus informēja par notiekošo. Paredzētais gaisa šovs notika, kā ieplānots, taču visi ļoti labi apzinājās, ka tā varētu būt pēdējā reize, kad viņiem bija iespēja lidot, padarot to par īpašu un emocionālu lidojumu ikvienam tā dalībniekam.
Par piedalīšanos brīvības cīņās 1928. gadā Voldemārs Dimza saņēma apbalvojumu – Latvijas Republikas atbrīvošanas cīņu 10 gadu jubilejas piemiņas medaļu. Tajā pašā gadā viņš saņēma arī Triju Zvaigžņu ordeni. 1938. gadā Voldemārs Dimza saņēma Viestura ordeni, savukārt 1940. gadā – Somijas Aizsargu nopelnu krustu un Polijas Zelta nopelnu krustu. Pēc Latvijas okupācijas 1940. gada 7. novembrī viņu atlaida no militārā dienesta. No 1941. līdz 1942. gadam Dimza strādāja filmu sabiedrībā “Ostland-Film G.m.b.H.” par Rīgas nodaļas inspektoru. Un, lūk, vēl viens fragments no aktiera Liepiņa grāmatas, kas apliecina ne tikai Voldemāra, bet abu brāļu atstāto nospiedumu tā laika cilvēku sirdīs: “[..] Nu jau sen brāļi Dimzas met caurspīdīgus šķēpus un pļauj nenopļaujamus rudzus. Visi šie vīri lika man nojaust, cik vareni mutuļo dzīve.. Viņi kā zvaigznes ir sabiruši manas bērnības vestes krūšu kreisajā kabatā. Zaļa zāle vai tīrs sniegs un gaiss, rupjā maize, kura, no krāsns izvilkta, ar savu smaržu spiež logam rūtis ārā, un labi cilvēki apkārt. Tā ir milzīga bagātība. Un man bija laime to saņemt.”
Godinot izcilus Valmieras novada cilvēkus, kuru vārds izskanējis plašāk pasaulē, iedzīvotāju iniciatīvas grupa “Volatus” rīko dažādas aktivitātes un aicina iesaistīties ikvienu. Godinot aktieri Hariju Liepiņu, kurš ir dzimis 1927. gadā Ternejas pagastā (tagadējā Ipiķu pagastā), un Voldemāru Dimzu, kurš dzimis Ipiķu pagasta “Igaļos”, tēlojis galveno lomu filmā “Lāčplēsis” (1930), iedzīvotāju iniciatīvu grupa Ipiķos šī gada 26. maijā iestādīja divus kokus – vienu ābeli un vienu pīlādzi.