25. augustā Valmieras Kultūras centrā norisinājās izglītības konference “Bērns, kurš [ne]der skolai?!”, pulcējot pedagogus, izglītības jomas profesionāļus, jauniešus un citus interesentus, lai kopā meklētu atbildes uz jautājumiem, kas mūsdienu izglītības vidē kļūst arvien nozīmīgāki, kā saprast vienam otru, kā atrast kopīgu valodu un kā veidot vidi, kurā drīkstam būt cilvēki.
Šī konference nesākās ar programmu, lektoru sarakstu vai pirmo prezentācijas slaidu. Tā sākās ar sajūtu. Ar sajūtu, ka ikdienā, strādājot gan ar pedagogiem, gan jauniešiem, arvien biežāk sastopamies ar vienu un to pašu jautājumu: “kā mums citam citu saprast?”
Mēs dzīvojam laikmetā, kurā pārmaiņas notiek tik strauji, ka šodiena dažkārt jau šķiet vakardiena. Mainās tehnoloģijas, informācijas uztveres veidi, komunikācijas kanāli, dzīves temps un līdz ar to arī cilvēki. Vienā skolas vidē šobrīd vienlaikus satiekas vairākas paaudzes ar atšķirīgu pieredzi, vērtībām un priekšstatiem par to, kā mācīties, strādāt, komunicēt un būt kopā. Un reizēm šķiet, mēs visi runājam, bet vai vienmēr patiesi dzirdam?
Tieši tādēļ konference “Bērns, kurš [ne]der skolai?!” nebija mēģinājums iedot vienu pareizo atbildi. Drīzāk tā bija iespēja apstāties, ieklausīties un kopā meklēt virzienu. Kā kompass. Kompass, kas nenosaka vienīgo pareizo ceļu, bet palīdz saprast, kur mēs šobrīd atrodamies un uz kuru pusi kopīgi doties.
Konferences programmā satikās dažādu jomu speciālistu pieredze, pedagogu stāsti, zināšanas par mūsdienu bērna un jaunieša pasauli, komunikāciju, psiholoģisko drošību, pedagoga profesionālo slodzi, tehnoloģiju ietekmi un nākotnes izaicinājumiem.
Katrs no uzaicinātajiem lektoriem ienesa savu skatupunktu un dienas gaitā pamazām veidojās lielā kopaina, kā puzle, kurā katrs gabaliņš palīdzēja labāk saprast otru. Taču viena no īpašākajām konferences daļām bija jauniešu balss. Nevis jaunieši kā tēma, par kuru pieaugušie runā, bet jaunieši, kuri runā paši par sevi. Par skolu. Par attiecībām ar pedagogiem. Par to, kas viņiem palīdz justies labi. Par to, kas reizēm pietrūkst. Par to, ko viņi pamana un jūt, bet ne vienmēr ikdienā pasaka skaļi. Un zālē viņus klausījās. Patiesi klausījās.
Pedagogu reakcija, aplausi, atbalsts un atvērtība radīja sajūtu, ka tajā brīdī starp paaudzēm tiek nojaukti kādi līdz šim pastāvējuši priekšstati un šķēršļi. Jaunieši pēc savas uzstāšanās bija pacilāti un pozitīvi uzlādēti. Viņi sajuta, ka viņu viedoklis ir svarīgs, ka atklātība var tikt uzņemta nevis ar nosodījumu vai aizsardzības reakciju, bet ar interesi un vēlmi saprast. Un arī pedagogiem šī saruna deva ko ļoti būtisku. Jo līdzās godīgiem un atklātiem jauniešu stāstiem viņi dzirdēja arī to, ko, iespējams, ikdienā skolas sienās ne vienmēr spēj sadzirdēt. Cik nozīmīgs jauniešiem ir atvērts, saprotošs un cilvēcīgs pedagogs. Cik liela nozīme ir sajūtai, ka pieaugušais patiešām ir līdzās. Tā bija vērtīga atgriezeniskā saite. Un reizē arī apliecinājums daudziem pedagogiem: jā, tas, ko jūs darāt, jauniešiem ir svarīgi. Viņi to redz. Viņi to jūt.
Viena no būtiskākajām atziņām, kas pēc konferences man palikusi prātā, ir saistīta ar psiholoģisko drošību. Mēs arvien biežāk publiski runājam par to, ka kļūdīties ir normāli, ka nav jāzina viss, ka drīkst pateikt: “Es šobrīd netieku galā”, ka drīkst lūgt palīdzību. Un varbūt tieši šī atļauja, nebūt perfektam, ir viens no ceļiem, kā kļūt tuvākiem cits citam.
Jaunieši paši sarunās atzina, ja pedagogs atnāktu uz skolu un godīgi pateiktu, ka šodien viņam nav vieglākā diena, ka spēka ir mazāk nekā parasti un, ka šo dienu vajadzēs mēģināt izdzīvot kopā, viņi to saprastu, jo arī jaunieši redz. Viņiem nevajag pieaugušo, kurš vienmēr izliekas stiprs un nevainojams. Viņiem vajag īstu cilvēku. Un, iespējams, tieši šeit mēs cits no cita varam daudz ko mācīties. Jaunā paaudze mums atgādina par empātiju, atklātību un spēju runāt par savām sajūtām. Savukārt pieaugušo pieredze var palīdzēt jauniešiem saprast, ka arī sarežģītas situācijas ir iespējams izdzīvot, meklēt risinājumus un nepalikt vienam. Mums nav jākļūst vienādiem. Nav jāatsakās no savas paaudzes pieredzes, vērtībām vai skatījuma uz pasauli, taču mums ir jābūt pietiekami atvērtiem, lai mēģinātu saprast, kāpēc otrs domā, jūt un rīkojas citādi.
Pēc konferences palika ļoti spēcīga sajūta par atmosfēru, kas valdīja zālē — smiekli, aplausi, līdzpārdzīvojums, atbalsts, sapratne. Tā nebija sajūta, ka vienā telpā ir vairāki simti cilvēku, kuri atnākuši noklausīties lekcijas un pēc tam doties mājās. Drīzāk tā bija sajūta par lielas kopienas satikšanos. Par cilvēkiem, kuri, iespējams, ikdienā saskaras ar ļoti līdzīgiem jautājumiem un izaicinājumiem, bet kuriem ne vienmēr ir laiks vai iespēja par tiem patiesi parunāt.
Arī lektori pēc konferences dalījās sajūtā, ka publika bijusi īpaši atsaucīga, atvērta un iesaistīta. Un tieši šī savstarpējā enerģijas apmaiņa, iespējams, radīja to īpašo sajūtu, kuru ir grūti izmērīt vai ierakstīt pasākuma programmā. To vienkārši varēja sajust. Un tieši tādēļ īpaši nozīmīgas ir arī dalībnieku atsauksmes, kurās atkārtojas pateicība par aktuālo tēmu, vērtīgajām atziņām, iespēju paskatīties uz mūsdienu jaunieti no cita skatupunkta un īpaši, par jauniešu drosmi un atklātību. Tas dod pārliecību, ka šāda saruna ir nepieciešama.
Konference ir beigusies, taču, iespējams, svarīgākais sākas tieši pēc tās. Kad kāds pedagogs atgriezīsies skolā un nākamajā dienā uz jaunieti paskatīsies mazliet citādi. Kad jaunietis sajutīs, ka viņa viedoklim ir vieta. Kad pieaugušais atļausies pateikt, ka viņam ir grūti. Kad mēs nevis steigsimies nosodīt, bet vispirms pajautāsim, kāpēc?
Mēs dzīvojam laikā, kurā komunikāciju savā ziņā mācāmies no jauna. Atšķirīgi komunikācijas kanāli, informācijas pārbagātība, paaudžu atšķirības un straujās tehnoloģiju pārmaiņas reizēm rada sajūtu, ka kopīgu valodu atrast kļūst arvien grūtāk. Taču 25. augusts Valmieras Kultūras centrā parādīja ko citu. Mēs to varam. Mēs jau to darām. Ja esam gatavi apsēsties vienā telpā. Ja esam gatavi ieklausīties. Ja neizliekamies viens otra priekšā. Ja pieņemam, ka otrs var domāt citādi, bet tas nenozīmē, ka mēs nevaram viens otru saprast. Varbūt mums nemaz nav nepieciešams kļūt vienādiem. Varbūt svarīgākais ir iemācīties būt līdzās arī tad, ja katrs pasauli redzam mazliet citādi. Jo kopīga valoda sākas brīdī, kad mēs patiesi sākam viens otru sadzirdēt. Konference “Bērns, kurš [ne]der skolai?!” ir noslēgusies. Taču saruna, šķiet, tikai sākas.
Baiba Zalcmane
konferences producente,
Valmieras novada Izglītības pārvaldes
speciāliste kultūras izglītības jautājumos