Jautrītes Putniņas šūpulis kārts Palsmanes pagasta “Rūpniekos” 1929. gada 8. martā. Tēvs Jūlijs Konrads Putniņš bija plašā apkaimē pazīstams smalkmehāniķis, māte Elza Marta Putniņa bijusi gleznotāja, pašmācības ceļā apguvusi gleznošanas tehniku. Ģimenē iecienīta bijusi mājas muzicēšana – tēvs spēlējis mandolīnu un klavieres, māte – vijoli. Jautrīte jau divarpus gadu vecumā vēlējusies mācīties spēlēt klavieres, skološanās mājās turpinājusies līdz desmit gadu vecumam.
Desmitajā dzimšanas dienā Jautrīte saņēmusi dāvanu – mācības Valmieras Mūzikas skolā pie skolotājas Alvīnes Liepiņas-Sineps un Elmāra Vikmaņa. Savu pirmo klavierskolotāju J.Putniņa vienmēr uzskatījusi par autoritāti savā dzīvē.
1945. gadā jaunā pianiste iestājas Latvijas Valsts konservatorijā profesora Arvīda Dauguļa klavieru klasē. Rīgas dzīve paver iespējas muzikālās dzīves bagātināšanai, šeit Jautrīte iepazīst un sajūsminās par operas iestudējumiem un simfoniskās mūzikas koncertiem.
1949. gads ir mīlestības gads, jo uzsākta kopdzīve ar Jēkabu Krēsliņu, pēc gada piesakās dēls Māris. Jautrīte ir 4. kursa studente. 5. kursā viņa mācās pie profesora Valērija Zosta. Konservatoriju pabeidz 1952. gadā teicami ar kvalifikāciju soliste, koncertmeistare, pedagoģe, un noslēguma eksāmenā Jautrīte kopā ar konservatorijas orķestri spēlē S.Rahmaņinova 2. klavieru koncertu, pie diriģenta pults ir Leonīds Vīgners.
Sākas aktīvs pedagoģiskais darbs J.Mediņa Mūzikas vidusskolā, Latvijas Valsts konservatorijā, E.Dārziņa Mūzikas vidusskolā un paralēli notiek aktīva koncertdarbība. J.Putniņai ir savs spēles stils, mākslinieciskais rokraksts, kas ļauj sasniegt spilgti izteiksmīgu, kontrastiem bagātu skanējumu.
J.Putniņa ir personība ar savu viedokli un spriedumiem, kas reti saskan ar valdošās varas viedokli, tāpēc sekas ir nelabvēlīgas – 1968. gadā ar rektora pavēli viņu atbrīvo no darba konservatorijā. Līdz ar to aizveras koncertzāļu durvis, ir grūtības atrast darbu, ir iedragāta arī veselība.
Jautrīte Putniņa uzsāk darbu Liepājas Mūzikas skolā, bet lidot četras reizes nedēļā no Rīgas uz Liepāju ir par smagu, tāpēc 1969. gadā J. Putniņa uzsāk darbu Rīgas Pedagoģiskajā skolā, kur strādā par koncertmeistari Edgara Plūksnas vokālajā klasē un ilustratori mūzikas literatūras stundās. Šī ir viņas darbavieta līdz pat aiziešanai pelnītā atpūtā 1985. gadā.
Joprojām iespējas radoši izpausties mūzikas jomā ir ierobežotas, tāpēc viņa sāk apgūt aušanas prasmes un 1986. gadā iegūst Tautas daiļamata meistara diplomu.
Sākoties atmodai, 1987. gadā J.Putniņa vēršas pie Latvijas Valsts filharmonijas vadības ar iesniegumu – iedalīt laiku viņas klavierkoncertam. Atbildi nācās gaidīt ilgi un tā bija jāapliecina speciālai noklausīšanās komisijai. J.Putniņas darba spējas un neatlaidība dod necerētus rezultātus – atskan aplausi, programma tiek apstiprināta un pēc 20 gadu pārtraukuma 1988. gada aprīlī Lielajā Ģildē atkal skan viņas klavierkoncerts.
Turpmākajos gados top vairāk nekā 20 solo un kamermūzikas programmas, ar kurām pianiste koncertē Latvijā, Lietuvā, Igaunijā, Francijā, Zviedrijā, Krievijā, Vācijā. Repertuārā ir vairāk nekā 400 skaņdarbu, 74 opusi, tiek veikti vairāk nekā 130 skaņdarbu ieskaņojumi Latvijas Radio.
1991. gadā Valmierā notiek Mocarta mūzikas festivāls, kura idejas autore un organizatore ir J.Putniņa sadarbībā ar toreizējo Valmieras Mūzikas skolas direktoru Aivaru Cepīti. 1990. gadu sākumā tiek iedibināta Senās mūzikas festivāla tradīcija, kas turpinās kā Starptautiskais Ziemas mūzikas festivāls, arī tā dvēsele ir J.Putniņa. Šis festivāls ļauj Valmieras un citu mūzikas skolu audzēkņiem iegūt koncertēšanas pieredzi, iespēju muzicēt kopā ar pieredzes bagātiem un atzītiem māksliniekiem, kā arī Valmierā festivāla laikā dzirdēt profesionālu mūziķu uzstāšanos.
Kopš 2005. gada J.Putniņa dzīvo Valmierā. 2007. gadā pēc neveiksmīga rokas lūzuma nākas ilgstoši ārstēties, tomēr neatlaidība un gribasspēks atkal gūst virsroku un 2008. gada 29. aprīlī Valmierā skan J.Putniņas klavierkoncerts. Tas ir apliecinājums mākslinieces milzīgajām darba spējām, gribasspēkam un uzņēmībai, kas ir apbrīnas vērts un iedvesmojošs piemērs.
2009. gada 9. septembrī pēc 40 gadu pārtraukuma J.Putniņa koncertē J.Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā sava pedagoga profesora A.Dauguļa 130. jubilejas piemiņas koncerts.
Viņa ir bijusi skolotāja un sadarbības partnere daudziem sava laika jaunajiem mūziķiem: Intai Villerušai, Andrejam Laukmanim, Ilonai Breģei, Agijai Ozoliņai-Kozlovskai, Anetei Veldrei, Helēnai Laukmanei un Andim Sinkēvičam, Intam Dālderim, Guntaram Ruņģim un daudziem citiem, kuri pie viņas vērsās pēc padoma. Mūziķe bija fantastiska pedagoģe, mūzikas skaidrotāja un skaņu mākslas dziļāko noslēpumu zinātāja.
J.Putniņas ieguldījums Latvijas mūzikas kultūrā ir novērtēts 2010. gadā, kad viņa saņem Latvijas Lielo mūzikas balvu nominācijā “Par mūža ieguldījumu”. Viņai piešķirts arī Triju Zvaigžņu ordeņa Atzinības krusts un Valmieras Goda pilsoņa tituls. Kopš 2019. gada Valmieras starptautiskais jauno pianistu konkurss tiek veltīts Jautrītei Putniņai.
Jāpiemin, ka plaukstas locītavas lūzuma laikā, kam sekoja divas operācijas un klavieru spēle kļuva neiespējama, dēls Māris Putniņš (1950–2024) ieteicis Jautrītei Putniņai uzrakstīt atmiņas par senčiem, par bērnību, kara laikiem, par aizliegumu koncertēt, tā laika pasauli un notikumiem. Jautrīte sāka rakstīt par visu, ko atcerējās un zināja. Bez īpaša nolūka izveidot memuārus, vienkārši pierakstot to, kas tajā brīdī nāca prātā. Jautrītes Putniņas grāmata “Saules mūzika” ar Valsts kultūrkapitāla fonda un toreizējās Valmieras pilsētas pašvaldības atbalstu izdota 2020. gadā.
Izcilā pianiste devās mūžībā 2017. gada 22. janvārī un apglabāta Dīvala kapos Valmierā. Godinot izcilo pianisti Jautrīti Putniņu un mākslinieku Gundabu Putniņu, Valmierā atklāta kultūrzīme “Roku pieskārieni”. Tā atrodas pie Brīvības ielas 2 nama, kur dzīvojusi pianiste Jautrīte Putniņa (1929–2017) un viņas brālis, mākslinieks un sabiedriskās domas aktīvists Gundabs Putniņš (1931–2007). Kultūrzīmi “Roku pieskārieni” veidojis tēlnieks Kārlis Īle.
Avots: www.lmic.lv