Viņas stāsts ir tautas rakstos – visdrošākajā azotē mūsu garīgās vērtības dzīvo. Ar deju viņa vienlaikus gan stingri uz zemes, gan mazliet virs tās. Un viņa zina, ka rakstos tādi vēstījumi, ka cilvēks blakus nedaudz niecīgs, bet, kad viņš pats rakstos – dejā vai dziesmā, viņš viducītī, lai tā visa sasmeltos.
Par mūža ieguldījumu tautas dejā, vadot tautas deju kolektīvus un esot Deju svētku virsvadītājai, Goda virsvadītājai, veicot horeogrāfa darbu, tautas deju jomā darbojoties jau 54 gadus, svinīgā ceremonijā 17. novembrī apbalvojumu “Valmieras novada Goda pilsonis” saņēma deju kolektīvu vadītāja, horeogrāfe Ieva Adāviča. Šogad Ieva Adāviča saņēma arī nacionālās nozīmes apbalvojuma “Dejas balva” Mūža balvu par ieguldījumu dejas mākslā.
“Tā kā manā ģimenē visi nodarbojās ar mūziku, es protestēdama piecu gadu vecumā pateicu, ka gribu uz baleta pulciņu. Tolaik dzīvojām Liepājā. Vidusskolā sāku mācīties Valmierā, baleta studijas šeit nebija, bet Rīgā dzīvot nebija iespēju. Tāpēc izvēlējos tautiskās dejas. Un tā tas ir turpinājies līdz šim brīdim. Bija gan arī laiks, kad nožēloju, ka neizvēlējos mūziku. Esmu spēlējusi klavieres, akordeonu, bet tas bija par vēlu, lai darītu to profesionāli. Skolas laikā mani ļoti interesēja vēsture. Taču deja ir mana lielā bērnības aizraušanās, kas turpinājusies, iespēja izkopt savas dotības un mana profesija,” stāsta Ieva Adāviča.
Jautāta par atmiņā palikušiem notikumiem, Ieva Adāviča stāsta, ka to ir ļoti daudz. Ļoti spilgti viņa atceras pirmās stāvovācijas. “Tas bija pirms kādiem 25 gadiem. Tolaik stāvovācijas bija jaunums. Bijām Francijā. Dejotāji koncertu noslēdza ar deju “Jautrās dzirnavas” – visi slapji, sviedri tek, atdevuši sevi visu, stāv publikas priekšā (man ir arī tāda fotogrāfija) un pat nedrīkst sviedrus noslaucīt. Bet skatītāji ir piecēlušies un velta mums sirsnīgus aplausus. Tādā brīdī, kad iznāku uz skatuves pie dejotājiem, man vispirms gribas paklanīties viņiem, bet vispirms ir jāpateicas skatītājiem un tad dejotājiem. Tas tiešām ir ļoti īpaši.”
Ieva Adāviča stāsta, ka dejotājiem ir jāmācās būt mierīgiem, jo, tā kā emocijām jāvalda uz skatuves, ne vienmēr ir viegli atrast līdzsvaru, lai neizdegtu. “Protams, bez emocijām nevar, tās uzrunā skatītāju. Tikai izcilu tehniku skatīties ilgi nevar.” Taču runa ir arī par vadītāju. “Arī vadītājs atdod sevi visu. No tāda viedokļa apskaužu diriģentus, viņi var stāvēt uz skatuves un būt kopā ar savu kolektīvu, atbalstīt, iedvesmot. Bet deju kolektīva vadītājs stāv malā – aizkulisēs. Pareizāk gan būtu, ja vadītājs ir skatītāju rindās, lai objektīvi visu novērtētu, taču neesmu no tiem, kurš var mierīgi nosēdēt. Vienmēr esmu aizkulisēs, atbalstu, arī dejotājiem tā ir lielāka atbildība, redzot, ka turpat stāvu. Katrs koncerts maksā diezgan daudz nervu.”
Runājot par horeogrāfa darbu, Ieva Adāviča stāsta, ka lielākoties tas veikts, lai palīdzētu studiju grupu dejotājiem. Piemēram, apgūstot jaunu soli, uz tā pamata izveidota dejas horeogrāfija. Protams, dzirdot kādu mūziku, arī raisās domas un top deja. “Taču horeogrāfija nav mans pamata uzdevums, tā radās, domājot par saviem dejotājiem – kādas grūtības pakāpes soļi un raksti viņiem nepieciešami, kā vēl attīstīties, ko viņi iegūs.”
Ieva Adāviča uzsver, ka dejotājiem ne tikai jāizprot dejas solis, bet stāsts, ko deja ataino. “Latviešu tautas dejas ir tikpat dažādas, cik dažādi ir latviešu cilvēki. Ir lēnas, ir straujas, ir ar lielu dvēselisko stāstu, ir dejas, kas saistītas ar gadalaikiem, parašām, dejas, kas stāsta par dažādām dzīves situācijām. Sākot mācīties deju, runājam, par ko tā ir, ko tā atklāj, kādas dejas laikā attīstās jūtas un nianses. Un tikai tad soļus sāk mācīt. Tas, protams, ir grūtākais, iesācējs to nevar, jo iesākumā jātiek galā ar tehniskām grūtībām. Jo ilgāk dejo, jo tas mainās.” Turklāt arī nianses mainās – vienā un tajā pašā dejā, dejotu jaunībā un pēc tam brieduma gados, dejotājs var ieraudzīt dažādus stāstus.
Pacēlums pēc Dziesmu un Deju svētkiem ir liels, tas jāizmanto, aicinot bērnus dejot, uzskata Ieva Adāviča. “Bērniem un jauniešiem ir ļoti daudz iespēju, daudz dažādu pulciņu un interešu nodarbību. Taču dejot ir svarīgi, jo tā nav tikai fiziska nodarbošanās, tā ir arī iepazīšanās ar mūziku, mūzikas izpratne, plastikas attīstīšana, koordinācija, vēlākos gados dejotājs prot sevi reprezentēt, zina, kā stāvēt cilvēku priekšā. Tas dod papildu pārliecību par sevi. Vēl, kas ir ļoti svarīgi, dejošana palīdz attīstīt saskarsmes prasmi, iemāca rūpēties par savu partneri, par pārējiem kolēģiem. Deja aicina painteresēties dziļāk par tēmu, ko deja stāsta. Uzskatu, ka, ja ne vairāk, tad vismaz bērnībā vecākiem bērni ir jāved uz tautas deju pulciņu, lai ieliktu pamatu šīm prasmēm.”
Ieva Adāviča ir arī Deju svētku virsvadītāja. “Tas ir diezgan liels uztraukums uzkāpt tribīnē un redzēt savā priekšā 12 tūkstošus dejotāju, kuri visi ir jāpārredz un kuriem jāpalīdz, lai rezultāts būtu labs. Šis tituls nāk kopā ar lielu pieredzi. Daudz gadus esmu bijusi rajona Deju svētku virsvadītāja, tāpat arī zonālajos svētkos. Tur iemācies to darīt – sāc ar diviem tūkstošiem dejotāju, tad ar sešiem tūkstošiem. Svarīgi, ka ir jaunrade un idejas, ko var iznest un parādīt. Arī idejas, ko dejotāji parādīja toreizējā Valmieras rajona Deju svētkos, vēlāk varējām redzēt Dziesmu un Deju svētkos Rīgā. Tas viss ir saistīts.”
Par atpūtu stāstot, Ieva Adāviča min, ka tā vienmēr bijusi daba. Aizejot uz mežu vai ravējot dārzu, iegūts miers. Pašlaik tā ir arī ceļošana. “Tad, kad brauc ar dejotājiem ārpus Latvijas, neko jau neredzi – pirms koncerta domā, kā viss izdosies, pēc koncerta to analizē. Domas ir tikai pie dejotājiem. Arī Latvijas dzimšanas diena tā tika sagaidīta – kopā ar dejotājiem dāvinot svētkus citiem un tādējādi arī paši piedzīvojot šo īpašo sajūtu.”
