Rakstnieks Pāvils Rozītis atstājis nenovērtējamu mantojumu – aicinājumu paceļot laikā un iespēju pieredzēt dzīvi Valmierā 20. gadsimta sākumā. “Valmieras puikas” no romāna nosaukuma kļuvis par klātesošu jēdzienu Valmieras dzīvē arī mūsdienās, nesot līdzi mazliet dumpiniecisku garu un jauneklīgu sparu. Godinot Pāvilu Rozīti 135. jubilejas gadā, Valmieras muzejs 8.martā aicināja apmeklēt vēsturnieces Ingrīdas Zīriņas lekciju “Savējais. Romāna “Valmieras puikas” autors Pāvils Rozītis”. Mazāk zināmo Pāvila Rozīša dzeju lasīja Valmieras Drāmas teātra aktrise Dace Everss.
Tāpat bija aplūkojami Pāvila Rozīša iespieddarbi, kas glabājas Valmieras muzeja krājumā.
Pāvils Rozītis, lai palīdzētu ģimenei, sācis strādāt jau bērnībā, taču topošā rakstnieka mamma, redzot dēla apķērību, uzstājusi, ka jāapmeklē skola. Valmierā Pāvils Rozītis ieradās 12 gadu vecumā, viņš bija augumā sīks, bet raksturā nelokāms. No 1901. līdz 1907. gadam viņš mācījās Valmieras pilsētas skolā un pēc tam brāļu Liepiņu privātajā proģimnāzijā. Skolas laikā pasāka nēsāt pie jakas ziedu, kas kļuva par neatņemamu viņa tēla daļu.
No 1910. līdz 1913. gadam Pāvils Rozītis vasaras pavadīja Valmierā, pulcējot progresīvo jaunatni, organizējot literāras pārrunas un veidojot teatrālus uzvedumus. Arī vēlākajos gados līdz pat mūža beigām rakstnieks ar Valmieru uzturēja ciešus sakarus. “Kas te kādu laiku nodzīvojis, vienmēr tīko atgriezties,” teicis Pāvils Rozītis.
Rakstniekam bijusi laba balss, mīlējis dziedāt, bijis nepārspējams dejotājs. Uzskatījis, ka cilvēka lielākais krāšņums ir dvēseles skaistums un bagātība.
Romānā “Valmieras puikas” atainota ne tikai tā laika skolu jaunatnes dzīve, bet arī pilsēta. Iecere par romānu radās 1930. gada agrā pavasarī, jau dzīvojot Rīgā, Mežaparkā. Bieži tur ciemojās bijušie skolas biedri, piemēram, rakstnieki Jānis Kārkliņš, Arveds Švābe, gleznotājs Niklāvs Strunke. Kavējoties atmiņās par skolas laiku, viesi sevi godāja par “sirmajiem Valmieras puikām”.
