Augustā valmierieši Vija un Ojārs Gustsoni svinēs Dimanta kāzas – laulībā aizvadīti 60 gadi. Augustā būs vēl kāda nozīmīga 60 gadu jubileja – tik ilgu laiku Ojārs ir Valmieras Kultūras centra vīru kora “Imanta” dalībnieks. Jūlijā abi būs XXVII Vispārējos latviešu Dziesmu un XVII Deju svētkos – Ojārs dziedās, bet Vija kopā ar citiem tautas lietišķās mākslas meistariem izrādīs savu brīnišķīgo roku darbu. Šī būs jau 15. reize, kad Ojārs kā korists piedalīsies Dziesmu svētkos, ar šo īpašo notikumu apaļo jubileju gadā liekot skaistu punktu kordziedāšanai.
“Dziedāšana dod. Tu esi noguris, domā, ka aiziesi uz mēģinājumu un nebūs spēka, bet dziesma tevi paceļ un ved tālāk,” stāsta Ojārs Gustsons. “Te es visu jau no rīta esmu salaistījis, te mums ir zemenes, te kāposti, puķes, vietiņa atpūtai, šo bērzu iestādīju, kad meita piedzima, te mums agrāk dzīvoja vistiņas, te ir šūpoles, te stāv mans žigulītis – teicamā kārtībā kopš 1979. gada, te ierīkoju kundzei aušanas istabu,” naskā solī dodoties gar dobēm un cauri puķu smaržām, 16 gadus vecā taksīša Džipiņa pavadīts, ekskursijā piemājas dārzā ved Ojārs.
Vasarā pirms 60 gadiem tepat arī svinētas kāzas. Viens otrā ieskatījušies ballē Siguldas pilsdrupās. Ojārs pēc diploma iegūšanas Rīgas Finanšu un kredīta tehnikumā Siguldā bija darba uzdevumā, savukārt Vija, meitene no Lubānas, tur bija praksē, absolvējot Valsts Vecbebru lauksaimniecības tehnikumu. Ojārs uzlūdza Viju uz deju. Skaistā meitene iekritusi sirdī. Un, lai gan Vija rudenī sāka darba gaitas toreizējā Talsu rajona Laidzes tehnikumā kā bērnudārza vadītāja, attālums nebija šķērslis. Tiekoties arvien biežāk, nemanot paskrēja trīs gadi. Ojārs ar vecāku atbalstu Valmierā nopirka namīpašumu un aicināja Viju uz Valmieru. 1963. gada 24. augustā svinētas kāzas. Tad piedzimusi meita Laila, sagaidīta mazmeita Zane un mazdēls Uģis, tagad Vija un Ojārs priecājas arī par mazdēla sievu Annu un mazmazdēliņu Jurīti.
Ojāru dziedāt vīru korī “Imanta” uzaicinājis kaimiņš. “Gan skolas laikā, gan darba vietās esmu dziedājis koros, bet jauktajos. “Imanta” ir mans pirmais un vienīgais vīru koris. Turklāt kopš pirmās dienas korī esmu pirmais tenors, nav joka lieta – pašas augstākās bumbiņas nošu lapās.”
Ojārs, sākot dziedāt korī, piedalījies visos Dziesmu svētkos, pēc skaita 15, ieskaitot šīs vasaras svētkus, kopā ar vīru kori “Imanta” – 14. Katru reizi svētki bijuši īpaši, pie tādas pacilātības sajūtas pierast nevarot. “Bet arī trakulības katru reizi citas. Bija laiks, kad slepeni mītnes vietā ienesām alus muciņu – Brengulīti.” Korī pavadītajos 60 gados piedzīvojumu ir tik daudz, ka pietiktu stāstu vairākām grāmatām. Piemēram, pirmais brauciens ārpus Latviju bijis uz Ukrainu. Brauciens ar vilciens ilga 32 stundas, turklāt ceļš bijis tik līkumots, ka augšējās guļvietās noriktētie jaunākie kora dalībnieki krietni piepūlējušies, lai neuzveltos cienījamāka vecuma vīriem. No tā gan neizdevies izvairīties. Ojārs atceras, ka tēvs, kuram brauciena laikā klēpī iekritis dēls, tikai pārsteigts izsaucies: “Vai tas ir mans dēls?” Šajā braucienā kāds kora biedrs ieskatījies vilciena pavadonē, šis stāsts beidzās ar kāzām.
“Kora 60. sezonu noslēdzām neizsakāmi skaistā notikumā Rūjienā, par ko bija parūpējusies Rūjienas Izstāžu zāles vadītāja Līga Siliņa. Tas bija par Dziesmu svētku vēsturi. Pirmie bija Dikļos, otrie manā dzimtajā pusē Matīšos, bet trešie – Rūjienā. Ar nepacietību gaidām, kad dosimies uz svētkiem Rīgā.”
Savukārt Vija svētkos tautas lietišķās mākslas izstādē piedalīsies ar pašas uz astoņām paminām austo galda celiņu, ko vešanai uz Rīgu izvēlējās komisija. “Kopš 1969. gada esmu TLMS “Valmiera” dalībniece. Rokdarbi patīk jau kopš bērnības, bet liela nozīme bija skolotājai tehnikumā, kuras radošais gars aizrāva arī mani. Izmēģināts daudz. Mezglošana, esmu pinusi klūgu groziņus, dažādi aušanas darbi – jostas, šalles, plecu lakati, šatiera segas. Kādreiz paši krāsojām dziju ar dabīgām krāsām, piemēram, no kartupeļu lakstiem, madarām, jo veikalā nopirkt nevarēja. 1975. gadā piešķirts tautas daiļamata meistara tituls, tā tas turpinās. Bet tāpat ir vēl ir tik daudz jāmācās. Tiklīdz kā mūsu vadītāja Baiba Mince atrod jaunu rakstu, visi uzreiz gribam izmēģināt,” stāsta Vija Gustsone.
Pašas rokām tapuši tautastērpi – meitai Lailai Valmieras, savukārt sev izvēlējusies Vijciema. Liels darbs ir arī šatiera segas. “Vienu, kas bija zaļganos dabas toņos, izstādē noskatīja cilvēki no Anglijas, kuri viesojās Valmierā. Savukārt sārtos toņos austu segu laulību dienas ceremonijai izvēlējās jauns pāris.” Segas, villaines, plecu lakati, galda celiņi, pirts dvieļi – darbi ir daudz un dažādi, bet katrā ielikts sirds siltums.
Taču rokdarbi un dārza darbi nav vienīgās aizraušanās. Jau 13. gadu Vija dejo biedrības “Valmieras pilsētas pensionārs” deju kopā “Atvasara”. “Darbs vienmēr ir – kustas rokas, kājas vai viss kopā. Kad esi dārzā nostrādājies, ir ļoti labi aiziet uz dejošanu, tur kārtīgi izkusties, sajūta, ka uzlādējies, un atkal ir spēks darboties.” Turklāt vēl darbi darāmi Ojāra tēva mājās Matīšos, kur ir skaista bērzu birzs, ābelītes un Ojāra bērnībā stādītās egles.
Ojārs un Vija stāsta, ka kolektīvu biedri ir kļuvuši par ģimeni. Arī viņi piedalīsies skaistajā Dimanta kāzu ceremonijā, korim “Imanta” uzstājoties ar koncertprogrammu divās daļās.
“Dziesmu svētki nav izstāstāmi. Kad atguvām neatkarību un uzvilka sarkanbaltsarkano karogu, tas nav izsakāms, asaras acīs joprojām. Mežaparkā koncerts beidzās, pienāca rīts, bet neviens prom netaisījās. Tikai dziedājām un dziedājām. Tas nemainās. Emociju pacēlums tāds pats.”