Viņa jūt stāstus. Tos, kas izteikti, tos, kas dzīvo starp rindiņām, tos, kas kā koka mizas grubuļi izlasāmi vien kopā ar pašu koku. Viņa prot tos uzrakstīt, lai tie kā leņķi, kā ēnas, kā piles – kā nu katram nepieciešams tos satikt – ieņem savu vietu mūsu domās un jaunos stāstos.
19.novembrī Valmieras novada pašvaldības apbalvojumu “Valmieras novada Gada cilvēks” saņēma grāmatas “Dzīvesstāsti nošu līnijās” autore Agita Mačuka.
“Dzīve ir pilna nejaušību. Valmieras Mūzikas skolas direktore Inese Sudraba mani uzaicināja rakstīt grāmatu, kas būtu veltīta skolas simtgadei. Mēs runājāmies par literatūru, mūziku, un nejaušas sarunas rezultātā tapa šī ideja. Esmu direktorei ļoti pateicīga par to, ka viņa man ticēja, iedrošināja uzdrīkstēties veikt šo darbu. Esmu pateicīga visiem skolotājiem un audzēkņiem, kas atsaucās. Atceros, ka toreiz es mazliet padomāju un atbildēju, ka parasti grāmatas, kas top apaļās jubilejās, tiek veidotas kā vēsturisks pārstāsts, kuru no vāka līdz vākam izlasīt nav viegli. Man gribējās visu apvienot, vēsturi sakausēt kopā ar personību stāstiem, jo cilvēks jau nosaka, kādas vērtības mājos ēkās. Jau studiju laikā aizrāvos ar dzīvesstāstu pētniecību. Uzskatu, ka nekas pasaulē nav interesantāks, kā lasīt literatūru par reālām personām, kuras dalās atmiņās, notikumos. Man svarīgi ir ticēt rakstītajam, tāpēc šāds piegājiens prasa ilgu laiku. Es sapratu, ja uzņemšos šo darbu, tad jāraksta par to, kas interesē mūs šodien un interesēs daudzus gadus arī pēc mums,” par ideju, ka Valmieras Mūzikas skolas simtgades grāmatā tiks iemūžināti pedagogu dzīvesstāsti, stāsta Agita Mačuka.
Valmieras Mūzikas skola ir Latvijā vecākā mūzikas skola ārpus Rīgas. Dzīvesstāsti ir paliekoša vērtība, tāpēc, noskaidrojot faktus un apkopojot atmiņas, arī skolas 200. gadadienā grāmatā ko jaunu varēs atrast gan vēsturnieks, gan mūzikas mīļotājs, gan antropologs, kuram noderēs gan sadzīves, gan profesijas apraksti. “Piemēram, cik stundas instrumentu spēlē mūziķis, vai mūziku studē tikai tās personas, kurām dzimtā ir mūziķi, vai par mūziķi kļūst arī tādi cilvēki, kur ģimenē nav šādu interešu. Man ļoti gribējās izlasīt dzīvesstāstus par tiem pedagogiem, kuri Valmieras Mūzikas skolu dibināja. Sākot pētīt, es sapratu, ka pilnu dzīves ainu par to, kas notika pirms 100 gadiem, uzburt nav iespējams. Tāpēc piedāvāju skolai ideju iemūžināt šīs simtgades pedagogu dzīvesstāstus, lai tā ir kā laika kapsula, kuru vairs izdzēst nav iespējams.”
Grāmatas tapšanas laikā gandrīz divu gadu garumā mēroti tuvi un tāli ceļi, lai intervētu vairāk nekā 80 cilvēku. Turklāt sarunas ar grāmatas varoņiem noritēja vairākās kārtās. “Skolotājus intervēju pirms un pēc mācību stundām, brīvstundās, rītos un vakaros, mājās, dārzos, pie radiem, pat kapos, kultūras namos un citās vietās. Skaistas takas mēs izstaigājām kopā ar grāmatas redaktori Dainu Sirmo. Kopā aptuveni 270 sarunas izgāja cauri maniem pirkstiem. Turklāt sarunājos gan ar radiniekiem, mātēm, tēviem, kaimiņiem, gan bijušajiem darbiniekiem, skolotājiem, kuri palīdzēja rast atbildes uz daudziem jautājumiem, lai stāsts būtu pilnīgāks. Ne visu varēju iekļaut grāmatā. Katram tekstam tika būvēta struktūra. Bija pedagogi, kuri stāstīja ļoti daudz, iekļaujot dažādas vēstures drāmas, piemēram, Valmieras degšana, Pirmā un Otrā pasaules kara šausmas, izsūtījuma sāpes, padomju cenzūras, represijas, tam visam pa vidu mūzika. Es saņēmu atsauksmes no dažiem lasītājiem, kuri nebija saistīti ar Valmieras Mūzikas skolu. Vairāki man teica, ka grāmata dod iedvesmu paskatīties arī uz savu dzimtas stāstu. Lai lasa visi tie, kuri zīmē savu dzimtas koku vai glabā atmiņas par senčiem! Mēs mīlam suņus, kaķus un zirgus, bet bieži aizmirstam, ka jāmīl ir arī cilvēks. Šajā grāmatā, domāju, cilvēku un mūzikas mīlestības netrūkst. Grāmatu var lasīt visi, kam patīk dzīves realitāte, es teiktu, dzīvā dzīve skolā, mājā, pie instrumenta, koncertā, eksāmenā, ballītē, Dziesmu svētkos un citur. Patīk vēsture un atmiņas bez liekiem izpušķojumiem un daiļrunības.”
Arī autores dzīve ir cieši saistīta ar mūziku. “Aptuveni 16 pedagogi šajā grāmatā ir absolvējuši Alfrēda Kalniņa Cēsu Mūzikas vidusskolu. Arī es esmu šīs skolas absolvente. Tāpēc man bija ļoti viegli rakstīt par vietām un cilvēkiem, kurus pazīstu. Ļoti liela pedagogu grupa ir beiguši arī Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolu. Savukārt tur mācījās mana meita Katrīna. Es nāku no ļoti muzikālas ģimenes. Es visu savu radošumu mūzikā esmu nodevusi ceturtajā paaudzē meitai, bet, redz, jaunībā apgūtās zināšanas noder neticamā veidā, arī rakstīšanā. Kādreiz strādāju teātrī, komponēju mūziku, tagad tikai radu tekstus. Viss noder, jo kultūras zīmes cita ar citu ir savienotas. Pēc grāmatas iesaistījos Rakstniecības un mūzikas muzeja projektā, izveidojām Dziesmu svētku ekspozīciju Mežaparka Lielajā estrādē. Arī tur manas kordiriģenta zināšanas lieti noderēja. Pateicoties meitai, ir sajūta, ka mūzikas vidē elpoju vēl joprojām, lai gan maizi ar to vairs nepelnu.”
Agita Mačuka stāsta, ka grāmatas rakstīšana ir gan sirdsdarbs, gan pētniecība. “Sevi par rakstnieci neuzdrīkstos saukt, bet šī grāmata man iedeva vislielāko grūdienu darīt to, kas patīk. Pateicoties grāmatas redaktorei Dainai Sirmajai, es pabeidzu Literāro akadēmiju un sāku rakstīt arī prozu. Daina man iemācīja sev noticēt. Viņa ir mana literārā mamma un iedvesmas avots. Es biju patiešām gandarīta, ka pirms gada Rakstnieku savienības prozas lasījumu konkursā viens no maniem stāstiem tika iekļauts lasījumu sarakstā. Atzīšos, ir ideja arī par kāda dzīvesstāsta rakstīšanu. Sāku vākt materiālus un intervijas, bet diemžēl viss notiek pārāk lēnu. Vēl priekšā milzīgs darba apjoms – jālasa vecas avīzes, jāmeklē atbildes arhīvos, jābrauc klātienē iepazīt vietas un cilvēkus. Ar tiem jāiepazīstas un jāizrunājas, jākrāj intervijas, tās jāapstrādā un vēl, un vēl. Kad kāds no radošajiem darbiem sasniegs tipogrāfiju, pašreiz atbildēt nevaru. Viss Dieva ziņā.”
Jautāta, ja Valmieras Mūzikas skola būtu jāsalīdzina ar kādu skaņdarbu, kas tas būtu, Agita Mačuka atbild, ka “pirmā prātā nāk Valmieras Mūzikas skolas absolventa Artura Maskata kora dziesma “Naktsvijole” ar Ojāra Vācieša vārdiem. Abi ir dzīvojuši Gaujas krastos un spēj uzburt pareizo ainu. Harmonijām sulīga, bet tajā pašā laikā ļoti trausla, smaržojoša kora dziesma vēsta par balto koncertu laiku, kas miglā tīts, tur muzikants noreibst no smaržas. Dziesma uzbur tik krāšņu ainavu, ko domās gan tiešā, gan pārnestā nozīmē salīdzinu ar mūsu mūzikas skolu. Katrs skolas koncerts ir balts, jo koncertos dzirdam mūsu bērnus talanta plaukuma sākumā. Tiešā nozīmē skola ir pie Gaujas, un gan jau kāda naktsvijole vasarās uzzied upes krastos. Arī pārnestā nozīmē mēs redzam trauslās stīgas bērnu dvēselēs. Valmieras Mūzikas skola, tāpat kā naktsvijole, ir brīnums, kas pastāvējis 100 gadu. Reti ir skaņdarbi, kuros iekodēts kāds instruments. Maskata nakts – vijole ir jūtīga un smalka. Tāpēc arī šāda būs mana skaņdarba izvēle. Ja kādreiz skolai krusttēvi bija komponisti Jāzeps Vītols un Alfrēds Kalniņš, tad tagad tas noteikti ir Arturs Maskats”.
Apbalvojums “Valmieras novada Gada cilvēks” ir lepošanās ar līdzcilvēkiem un pateicība par sirds darbu un iedvesmošanu. Jautāta, kas viņai ir lepošanās vērts, grāmatas autore atbild: “Lepojos, ka esmu 20 gadus dzīvojusi Valmieras pilsētas kultūrvidē. Es lepojos, ka Valmierai ir mūzikas skola, tik daudz radošu personību, tik daudz radošu projektu. Es lepojos arī par mīļo Valmieras teātri un draugiem, kuri mani neaizmirst, mēs saprotamies radošuma valodā. Es lepojos, ka mani bērni ir šeit auguši un mācījušies. Es lepojos, ka mans darbs ir novērtēts un saņemu šo balvu, kad dzīve sauc iet tālāk. Mans Valmieras posms ir noslēdzies ar brīnišķīgu pārsteigumu. Esiet radoši, valmierieši, tiksimies koncertos un izrādēs! No sirds paldies par izrādīto cieņu un godu! Es smaidu!”