Anna Lācis (arī Lāce, Asja Lācis) – fascinējoša personība, kura bija cieši saistīta ar 20. gadsimta Eiropas un Krievijas modernā teātra un filozofiskās domas ietekmīgākajiem pārstāvjiem. Dzimusi 1891. gada 19. oktobrī Rīgas apriņķa Ķempju, vēlākā Līgatnes pagastā muižas seglinieka Ernesta Liepiņa ģimenē. 1898. gadā kopā ar vecākiem pārcēlusies uz Rīgu, kur tēvs strādāja fabrikā, māte bija neliela veikaliņa īpašniece. Mācības uzsākusi Annas Ķeniņas meiteņu ģimnāzijā, vēlāk studēja Pēterburgā un Maskavā.
Dzīve viņu nesusi no Orlas līdz Smoļenskai, no Berlīnes līdz Kazahstānai. Režisores gaitas Anna Lācis sāka bērnu estētiskās audzināšanas studijā Orlā, kur radīja eksperimentālu bērnu teātra projektu, iesaistot tajā ielu bērnus, bāreņus un bezpajumtniekus. Vēlāk A.Lācis vadīja Tautas augstskolas dramatisko studiju Rīgā.
Darba gaitas aizveda līdz Berlīnei, kur A.Lācis strādāja par režisori Berlīnes teātros, iepazina vācu teātra mākslu un dramaturgus. Minhenē sadarbojās ar Bertoldu Brehtu, būdama aktrise un režisora asistente.
No 1925. līdz 1926. gadam Anna Lācis bija režisore Rīgas Arodbiedrību centrālbiroja klubā, aizrāvās ar revolucionārām aģitteātra formām.
1926. gadā viņa pārcēlās uz Maskavu, kur beidza A. Lunačarska Valsts Teātra mākslas institūta aspirantūru. Maskavā A. Lācis viena no pirmajām sāka interesēties arī par bērnu kino repertuāru un mediju ietekmi uz jauniešu auditoriju. Viņa iestudēja pāris lugas Maskavas Valsts latviešu teātrī “Skatuve” un vadīja Rietumapgabala latviešu kolhozu teātri Smoļenskā.
Staļinisko represiju rezultātā 1938. gada 12. janvārī viņu arestēja un izsūtīja uz Karagandu, kur Anna Lācis bija spiesta pavadīt desmit savas dzīves gadus. Arī tur viņa radoši darbojās strādnieku klubos, viņai izdevās izveidot un vadīt ieslodzīto sieviešu teātra trupu.
1948. gadā Anna Lācis atgriezās Latvijā un sāka strādāt par režisori Valmieras teātrī, no 1950. līdz 1957. gadam bija galvenā režisore. Valmieras teātris bija Annas Lācis vienīgais profesionālais teātris, viņa veidoja teātra seju, izvēloties repertuāru, rosinot izbraukuma izrādes un veidojot skatītāju konferences. Ar Valmieras teātri saistīta arī Annas Lācis mazmeitas Māras Ķimeles radošā biogrāfija.
Savā radošajā mūžā Anna Lācis sastapusi cilvēkus, kuru radošais darbs bijis nozīmīgs 20. gadsimta mākslinieciskās kultūras attīstībā. Viņas līdzgaitnieki bija filozofs Valters Benjamins, rakstnieki un dzejnieki – Jūlijs Lācis, Linards Laicens, teātra reformatori Makss Reinhards, Vsevolods Meierholds, Bertolts Brehts, teātra zinātnieks Bernhards Raihs un daudzas citas ievērojamas personības. Vairāku šo personību likteņos un radošajā darbībā Annai Lācis bijusi izšķiroša nozīme.
Anna Lācis daudz rakstījusi par teātra un dramaturģijas jautājumiem, par vācu revolucionāro dramaturgu, īpaši Bertolta Brehta, daiļradi, par politisko teātri Latvijā un Vācijā. Periodikā publicētie raksti apkopoti grāmatā “Dramaturģija un teātris”.
Anna Lācis bija režisore, aktrise, teorētiķe, pedagoģe, nenogurstoša meklētāja un eksperimentētāja, starpniece starp avangarda vācu, latviešu un krievu kultūrām, kura ar savu pieredzi un spilgto personību iedvesmojusi daudzus tā laika kultūras dižgarus.
Anna Lācis devusies mūžības ceļos 1979. gada 21. novembrī, viņas atdusas vieta ir Raiņa kapos, Rīgā.
Avots: literatura.lv