Šī gada Mūzikas svētku Burkānciemā kamermūzikas koncerti izskanējuši. Sestdiena, 22. augusts, pasākumu rīkotājiem visā Latvijā bija nopietns pārbaudījums. Lai ievērotu drošības noteikumus, daudzi plānotie notikumi tika atcelti. Atminos laikus, kad Beātes ielas Mūzikas skolas dārzā Jautrītes Putniņas vadītajos koncertos sēdēts zem lietussargiem vairākas stundas, kamēr Jautrīte stāsta par Higsa bozonu un aktieru pāris, Roberts un Rita Meirāne deklamē somu eposa “Kalevala” burvju dzirnavu Sampo kalšanas rūnas. Un bērnu orķestris spēlē operu, kam libreta un mūzikas autors ir teiksmainais KristJautriTapsPētPutniņsons.
Paldies kultūrvietai “Akustika”, kura tās saimnieces Alīnas personā pēdējā brīdī piekrita uzņemt koncertu ekstrēmajos laikapstākļos. Koncertā, kā allaž, bija pārstāvēta gan akadēmiskā, gan neakadēmiskä mūzika. Koncertu gaisotni “Akustikas” zāle mazliet ierāmēja elegantākā un svinīgākā tonī, tomēr nemainījās raksturīgā iezīme – rūpīgi, atbildīgi gatavoti priekšnesumi, mākslinieku uzrunas un pieteikumi, sirsnīga un atbalstoša publika. Un vakara saimnieki: Aivars Cepītis un Ritma Pētersone-Cepīte. Ritma ir visa organizatoriskā darba darītāja, stundas un telefona sarunas neskaitot, kā mūsdienās teiktu, koncerta producente. Savukārt Aivars palīdz ar māksliniecisko un tehnisko vadību un ir koncertu dvēsele – vadītājs ar lielisku takta un humora izjūtu, vienlaikus sniedzot spilgtus muzikālus ekskursus, “rozīnītes”. Viņiem ar organizēšanu, repertuāru, loģistiku, sabiedriskajām attiecībām palīdz koncertorganizācija klasiskās mūzikas ģilde “Euterpe”.
Ik gadus mūziķu izlasi veido gan profesionāļi, gan dažādu mūzikas skolu spilgtākie audzēkņi, gan dažādu stilu un novirzienu kamermūzikas entuziasti. Raiba, tomēr vienmēr kvalitatīva buķete. Domāju, ka šo veiksmīgo apvienojumu – zināma pieteikšanās un repertuāra brīvība, tomēr ievēroti kvalitātes kritēriji – nodrošina organizatoru spēja sadarboties un koncertu patroneses Jautrītes Putniņas iedzīvinātie standarti. Burkānciema koncerti ir neatņemams vaibsts Valmieras pilsētas kultūrdzīves sejā, un tikai labākie vēlējumi šai tradīcijai un tās uzturētājiem.
Koncerts nosacīti bija divdaļīgs. Pirmajā daļā vairāk akadēmiskās mūzikas, otrajā – dažādi ekskursi neakadēmismā. Robežu veidoja dzejnieces Margaritas Špūles lirikas lasījumi. Margarita ir valmieriete, izdevusi arī dzejas krājumu, dzejā atveido romantisku, emocionālu sievietes pasauli.
“Kā gribētos, Gauja, Tev pieglausties,
Piesmelties spēku un patiesi jūsmot.
Kā gribētos, Gauja, man pieglausties
pēdām kailajām zāļainā krastā,
Līdzi vējiem vairs nenesties, nesteigties
un Tev savas bailes par rītdienu atstāt.”
Jāpiemin arī Ritmas Pētersones-Cepītes gleznu izstāde, kurā īpaši izcēlās plenērā gleznotās Gaujas ainavas. Ritma glezno otro gadu, mūziķei šī nodarbe ir meditācija un radoša izpausme. Izstāde līdz septembra beigām ir apskatāma Brīvības ielā 7.
Šoreiz koncerta klasikas sadaļā vērojama flautu dominante. Jautrītes domubiedre, flautiste un Mūzikas akadēmijas vadītāja, profesore Ilona Meija bija sagatavojusi programmu kopā ar Baltkrievijas senās mūzikas speciālistu Mihailu Martsinkeviču. Starp vairākiem baroka skaņdarbiem vērienīgākais, manuprāt, bija G. F. Tēlemana sešdaļīga svīta sol minorā, iestudēta pilnā apjomā – ne tikai tradicionālās baroka dejas gavote un paspjē, bet arī Īru deja, “Radziņš” (pūšaminstruments) un iedvesmojošā daļa “Bez rūpēm” (Sans soucis). Abi mūziķi un koncertmeistare Helēna Laukmane lieliski saspēlējušies. Valmieriešiem brīnišķa iespēja iepazīt autentiskas baroka blokflautas tembru un profesionālu spēli. Ilona Meija arī atklāja koncertu ar vienu daļu no J. S. Baha sonātes flautai Mibemol mažorā un vēlāk atskaņoja Mocarta Andanti.
Jau pieminēju gandrīz simtprocentīgi neiztrūkstošu Burkānciema koncertu seju, Operetes solistu Nauri Indzeri. Viņš gādāja par vairākiem priekšnesumiem, no kuriem kā smaguma punkts noteikti minams kopā ar Helēnu Laukmani iestudētais vērienīgais prologs no R. Leonkavallo operas “Pajaci”. Traģiska satura fragments, kas bija nolasīts tehniski veikli, kontrastaini, verisma stilam atbilstoši. Pārējie Naura vokālie numuri bija mazliet liriskāki – agrīnā romantisma melodiskums Fr. Šūberta “Serenādē” un operetes šampanieša garša E. Piafas “Himnā mīlestībai”.
Savukārt etnomuzikoloģe un pedagoģe, romu mūzikas speciāliste Ieva Vīvere iepriecināja ar retumu – divām romu (čigānu) dziesmām, vienu no Emiļa Melngaiļa kolekcijas, otru no pašas savāktajām. Ievas pētījums lasāms un klausāms arī grāmatā. Viņas priekšnesumu raksturoja rūpība, nesamākslotība, krāsainība un ļoti īsta klātbūtne, kā ieelpojot lauku pļavas gaisu. Var daudz mācīties no Ievas ievadvārdiem – daži vienkārši, bet grodi, rūpīgi izsvērti teikumi par dziedātājiem, viņu gaitām un dziesmas saturu.
Rīgas kultūrdzīves pētnieks, komponists un mediju profesionālis Edgars Raginskis atveda ļoti sirsnīgus atmiņu stāstus par Jautrīti Putniņu un viņai veltīja trīs savas kompozīcijas – dziesmas ar Ojāra Vācieša dzeju, kuras pats atskaņoja. Edgars ir lielisks pianists, kā dziedātāju Valmiera viņu redzēja pirmoreiz. Gaidīsim vēl.
Komponists, Nacionālā simfoniskā orķestra un Kremerata Baltica mūziķis kontrabasists Kristaps Pētersons koncertā uzstājās divreiz. Pirmais priekšnesums bija baroka čella mūzikas pērle, divas daļas no J. S. Baha Sol mažora svītas. Šos skaņdarbus pastāvīgi spēlē labākie čellisti, un Kristaps bija uzņēmies izaicinājumu – to pašu izdarīt ar čella vecāko brāli. Kontrabass nav “lielāks čells”, tas nav tik virtuozs instruments, līdz ar to izspēlēt visos reģistros vienlīdz melodiski, tembrāli krāšņi un veikli nav viegls uzdevums. Latiņa pārvarēta – ar konferansjē ceļavārdiem, ka nākamgad gaidot jau visu svītu.
Koncerta otrajā daļā Kristaps jau kļuva par pianistu koncertmeistaru un uzveduma vadītāju. Viņš ar meitām Rūtu un Māru bija sagatavojis dziesmu montāžu – Arvīda Žilinska labi zināmos, arī Veras Singajevskas ieskaņotos skaņdarbus bērniem. “Taurenītis”, “Vasariņa klāt”, “Sēņotāji”, “Krusas māte”. Uzvedumā izmantoti arī tērpi un sitaminstrumenti. Rūpīgi sagatavots, tas ļoti atgādināja pieminētās Jautrītes bērnu operas. Vecākā meitiņa Rūta godam turējās kā soliste; viņa arī spēlēja koncertkokles skaņdarbu.
Koncertā, kā allaž, pārstāvēts jauno mūziķu loks. Mariuss Grencis sagatavojis kompozīciju “Kaleidoskops”, mazliet austrumniecisku, labi izteiktu muzikālu domu. Saskaņā ar intervijās izteikto kredo – popularizēt akadēmisko un latviešu mūziku – viņš spēlēja arī Pētera Barisona “Prelūdiju” klavierēm. Jūtama pārliecība.
Flautas spēles pedagoģe Iveta Lāriņa atvedusi savas audzēknes, spožas zvaigznītes Rūtu Paleju un Evu Auziņu. Krāsains izvēlētais repertuārs, kura starpā latvieša Andra Baloža veltījums pāragri mūžībā aizgājušajam kolēģim, komponistam Robertam Liedem. Priecē arī jauniešu spēles kultūra un flautas tonis.
Klausītājus iepriecināja arī pianists Bruno Georgs Rautenbergs, māsas Līva (flauta) un Lote (vijole) Miķelsones.Dārziņskolas mežradzniece Paula Pūce, askaņoja romantisko Ežēna Bocas poēmu “Īrijā”. Pirmo reizi Valmierā, šķiet, redzam meiteni spēlējam mežragu un darām to lieliski.
Valmiera var būt priecīga un lepna par kamermūzikas svētkiem – mazu, daudzkrāsainu pērli. Gaidīsim nākamo gadu.
Informāciju sagatavoja:
Linda Šarkova
