Livonijas Indriķa hronika ir Latvijas rakstītās vēstures sākuma punkts, pirmais informācijas avots, kas rakstiski vēsta par Latvijas un Igaunijas teritorijas vēlo dzelzs laikmetu un Baltijas krusta kariem 12.–13. gadsimtā. Hronika tapusi ap 1224.–1227. gadu.
Pastāv teorija, ka šo hroniku uzdevis rakstīt bīskaps Alberts, lai tādā veidā informētu pāvestu par saviem kristianizācijas varoņdarbiem. Tāpēc, iespējams, hronikā aprakstītie notikumi atainoti bīskapam nedaudz labvēlīgā gaismā. Tomēr Indriķa hronikas kā vēsturiska avota ticamības pakāpe tiek vērtēta kā visai augsta, tā ir bagāta ar faktoloģisko materiālu un brīva no viduslaiku literatūrai raksturīgajiem neticamu brīnumu aprakstiem. Saskaņā ar paša autora norādi galvenais hronikas avots ir paša vērojumi un aculiecinieku stāstījumi. Autors izmantojis arī bīskapa un domkapitula arhīvu.
Indriķa hronika sarakstīta latīņu valodā, un par tās autoru tiek uzskatīts Imeras katoļu priesteris Henriks jeb latviski – Indriķis. Tā kā hronikā izmantotas daudz atsauces uz paša autora vērojumiem un viņa dzirdētajiem aculiecinieku stāstījumiem, tiek pieņemts, ka viņš pats ir bijis klātesošs bīskapa Alberta militārajās operācijās un jūras ceļojumos. Hronikā pirmo reizi minētas daudzas Latvijas apdzīvotās vietas un notikumi. Diemžēl autora rakstītais hronikas eksemplārs nav saglabājies. Nav saglabājies arī hronikas oriģinālais nosaukums, tāpēc tā tiek dēvēta Indriķa vārdā.
Hronika aptver laika posmu no 1180.gada līdz 1227.gadam. Mūsdienu pamatizdevums veidots no 16 hronikas norakstiem laikā no 14. līdz 19. gadsimtam. No 14. gadsimta saglabājies tikai viens noraksts – Zamoisku kodekss, kas šobrīd glabājas Polijas tautas bibliotēkā. Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā glabājas divi citi vēlāku periodu Indriķa hronikas noraksti.
Nozīmīgu ieguldījumu hronikas pirmatnējā teksta tālākā uzlabošanā veica Leipcigas universitātes profesors Vilhelms Arnts, kura tulkojums bija pamatā abiem pirmajiem hronikas tulkojumiem latviešu valodā. Pirmo no tiem 1883. gadā sagatavoja skolotājs un muzejnieks Matīss Siliņš, bet 1936.gadā iznāca vēsturnieka Jāņa Krīpēna veiktais tulkojums.
1993.gadā apgādā “Zinātne” iznāca jauns hronikas akadēmisks izdevums, kura tulkojumu latviešu valodā veicis Ābrams Feldhūns. Pirmo reizi paralēli latviešu tekstam tika publicēts arī hronikas oriģinālteksts latīņu valodā. Izdevums papildināts ar plašu Ēvalda Mugurēviča ievadu un daudzpusīgiem, zinātniskiem komentāriem.
Hronika kopš pirmās publikācijas Vācijā 1740.gadā ir piedzīvojusi aptuveni 20 izdevumus un tulkojumus vācu, krievu, latviešu, angļu, igauņu, lietuviešu un somu valodā. 21.gadsimta pirmajos piecos gados vien Indriķa hronikai ir jau trīs izdevumi.
Livonijas Indriķa hronikas izdevumi pieejami Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, kas glabā milzīgu Latvijas un Baltijas reģiona vēstures avotu klāstu. Hronikas teksta publikācijas un tulkojumi vācu, krievu un latviešu valodā padarīja šo avotu par sabiedrības vēsturiskās apziņas daļu, veidojot priekšstatus par Livonijas vēsturisko mantojumu, kas ir aktuāli arī mūsdienās.
Hronika rokrakstos sastāv no četrām grāmatām, kas pēc apjoma ir pilnīgi dažādas. Divas pirmās – īsas un tajās konspektīvi pastāstīts par pirmo divu vācu bīskapu ierašanos un darbību Daugavas krastā – par Meinardu, kas jau bija iesācis savu misijas darbu, līvu kristīšanu, un mirst, kad viņa pasāktais darbs sāk sagrūt, un par Bertoldu, kas drīz vien iet bojā cīņā ar lībiešiem. Trešā grāmata, kas nosaukta “Par bīskapu Albertu”, ir stipri plašāka. Tā aptver trešā bīskapa – Alberta pirmos deviņarpus darbības gadus un galvenokārt veltīta lībiešu zemju “atgūšanai vai iekarošanai”. Beidzot, visa pārejā daļa sastāda ceturto grāmatu – “Par Igauniju”, tas ir stāstījums par Igaunijas iekarošanu, bet 1227.gada papildinājums apraksta Sāmsalas iekarošanu.
“Indriķa hronika ir pirmais pilnīgākais rakstītās vēstures avots, kas stāsta par notikumiem Baltijā 12.gs. beigās un 13.gs. pirmajos gadu desmitos. Lai gan hronikā tēlotie notikumi neaptver pat nepilnu pusgadsimtu, politiskās, ekonomiskās un kultūras dzīves jautājumus Latvijas un Igaunijas vēsturē tā atspoguļo tik spilgti kā neviena cita šī laika hronika vai dokuments. Protams, tā nav vispusīga notikumu atspoguļotāja, jo tās uzdevums bija parādīt kristīgās ticības, konkrēti katoļticības, izplatīšanu, cīņu pret pagāniem vai katoļticības pretiniekiem,” vēstīts grāmatas priekšvārdā.
Hronika ir svarīgākais rakstītais avots Latvijas senās vēstures pētniekiem, it īpaši arheologiem. Arheoloģisko pieminekļu etnisko un kultūras piederību palīdz noteikt tajā rodamās ziņas par atsevišķu tautu izplatību. Pēc tās iespējams kritiski pārbaudīt hipotēzes par apdzīvoto vietu patieso atrašanās vietu, konstatējot tām atbilstošus arheoloģiskos pieminekļus – pilskalnus un lauku apmetnes. Arheoloģiskajos izrakumos iegūto materiālu analīze kopsakarā ar hronikas datiem ļāvusi jaunā gaismā parādīt vietējo iedzīvotāju materiālo kultūru 12.-13.gadsimtā.
Hronikas nozīme sniedzas tālu aiz vēstures zinātnes robežām. Mūsdienu kultūras telpā spilgtu paralēli starp hronikā nolasāmo latviešu tautai uzspiesto kristianizāciju un 20. gadsimta Latviju, kas nonākusi padomju okupācijas varā, iezīmēja 1969. gadā tapusī Vizmas Belševicas poēma “Indriķa Latvieša piezīmes uz Livonijas hronikas malām”, kas saviļņoja tā laika sabiedrību. Poēma iedvesmoja Niku Matvejevu radīt dziesmu ciklu un īpašo dziesmu “Kliedz, mana tauta”, ko izpildīja grupa “Sīpoli”.
Indriķa hronika bijusi iedvesmas avots arī Jānim Lūsēnam un Mārai Zālītei, kuri sarakstījuši simbolos balstīto rokoperu “Indriķa hronika”, kas 2000. gadā Edmunda Freiberga režijā iestudēta Nacionālajā teātrī.
Rakstnieks Jānis Lejiņš triloģijas “Zīmogs sarkanā vaskā” 1. grāmatā, ielūkojoties vēstures annālēs līgumos un citos dokumentos, izvērtē laikmeta notikumus un cilvēkus, sevišķu vērību veltot Livonijas Indriķa hronikai.
Īpašs mākslinieces Ilizanes Grīnbergas veidots “Indriķa hronikas” 1993. gada izdevuma sējums tika izvēlēts par valsts oficiālo dāvanu pāvestam Franciskam, kad viņš 2018. gadā viesojās Latvijā. Romas pāvestam, Jānim Pāvilam II, 1993.gadā apmeklējot Rīgu, tika uzdāvināta togad Latvijā izdotā Indriķa hronika, un šis izdevums tagad kuplina Vatikāna bibliotēku.
Latvijas Pasts, godinot Livonijas Indriķa hronikas 800 gadu jubileju, izdevis pastmarku un īpašā dizaina aploksni.
Izmantotie avoti: historia.lv; vesture.eu