31. jūlijā apritēs 140 gadu kopš ornitologa Nikolaja fon Tranzē dzimšanas. Tranzē bija viens no ievērojamākajiem pirmās neatkarīgās Latvijas Republikas ornitologiem, daudzas viņa publikācijas nav zaudējušas nozīmi un regulāri tiek izmantotas arī mūsdienās.
Nikolajs fon Tranzē piedzima tēva dzimtmuižā Jaunvālē (mūsdienās – Brenguļu pagasts) 1886. gada 31. jūlijā. Viņa tēvs bija dižciltīgs veclaiku muižkungs, apveltīts ar nelokāmu taisnīguma izjūtu. Tolaik neviens nevarēja iedomāties, ka Nikolajs kļūs par zinātnieku, ar kura panākumiem leposies visa latviešu tauta. Nezināja arī to, cik traģisks liktenis piemeklēs šo vīru, kurš no sirds un dvēseles mīlēja savu dzimteni, bet, ierauts politisko notikumu virpulī, bija spiests Latviju pamest.
Bērnība tēva mājās Abula un Gaujas malā ritēja bezrūpīgi, vērojot dabu un putnu dzīvi. Sirsnīga draudzība Nikolaju vienoja ar sirmajiem pagasta saimniekiem un mežsargiem, īpaši ar Jāni Daliņu, pazīstamā soļotāja Jāņa Daliņa tēvu. Pirmās zināšanas iegūtas pie privātskolotājiem, vēlāk mācības 1. Rīgas pilsētas ģimnāzijā, kurai sekoja studijas Tērbatas Universitātē Fizikas un matemātikas fakultātē pie tā laika ievērojamākajiem pasniedzējiem.
Tomēr spēcīgu ietekmi jaunekļa dzīvē atstāja aizrautīgais kolekcionārs un putnu pētnieks, Lizdēnu muižas īpašnieks Haralds fon Loudons. 1908. gada sākumā viņš kopā ar Nikolaju fon Tranzē devās savā ceturtajā ornitoloģiskajā ekspedīcijā uz Kaukāzu un Vidusāziju.
Nākamā gada rudenī Tranzē uzsāka studijas Leipcigas Universitātē un 1913. gadā, aizstāvot disertāciju, ieguva doktora grādu. Būdams students, Nikolajs fon Tranzē piedalījās 5. Starptautiskajā ornitoloģijas kongresā, kas notika 1910. gada maijā Berlīnē.
Pirmais pasaules karš pārtrauca iesākto darbošanos ornitoloģijas laukā, jauneklis tika ierauts karadarbībā un bija spiests dienēt dažādos kara pulkos Kaukāzā, Baltkrievijā, Rumānijā. Atbrīvošanas cīņu laikā no 1918. līdz 1920. gadam dienēja vāciskajā zemessargu formācijā – Baltijas landesvērā Latvijas armijas sastāvā un par piedalīšanos cīņās saņēma apbalvojumu “Goda zīme”.
1919. gadā ģimeni satricināja smags notikums – tēvu apcietināja un nonāvēja lielinieki, kuri atkāpjoties Rīgas Centrālcietumā nogalināja daudzus vācu baronus un mācītājus. Muižas tika izlaupītas, zudībā aizgāja arī plašā Tranzē bibliotēka ar astoņiem simtiem grāmatu.
Zaudējis visu, Nikolajs devās uz Rīgu, kur 1920. gada martā tika pieņemts darbā par Zooloģijas katedras asistentu nesen dibinātajā Latvijas Universitātē (LU) un ieguva dienesta dzīvoklīti Antonijas ielā.
Putni un to pētīšana bija un palika viņa sirdslieta. Viņš lasīja lekcijas par putniem, dzīvniekiem un medniecību, regulāri publicēja rakstus latviešu un vācu valodā par putniem un dzīvniekiem, papildināja zināšanas Vācijā, piepelnījās ar izbāžņu gatavošanu, papildinot LU Sistemātiskās zooloģijas institūta muzeja kolekciju.
Ap viņu pulcējās domubiedri. 1923. gada vasarā, viesojoties pie studiju biedra Dr. Hugo Veigolda slavenajā vācu Helgolandes putnu stacijā, kur notika migrējošo putnu uzskaite un gredzenošana, Tranzē iepazinās ar somu putnu pētnieku Ivaru Hortlingu un ieguva daudz vērtīgus kontaktus un zināšanas par putnu gredzenošanas nozīmi, ko vēlāk pielietoja praksē.
Nikolaja fon Tranzē lielākais veikums – Latvijas Ornitoloģiskās centrāles (LOC) dibināšana LU Sistemātiskās zooloģijas institūta paspārnē. Tā bija sabiedriska organizācija, kas apvienoja interesentus putnu gredzenošanas, fenoloģijas, faunistikas un putnu uzskaites informācijas uzkrāšanā.
Novērtējot viņa sasniegumus putnu pētīšanā, 1926. gada maijā LU komandēja Nikolaju fon Tranzē uz 6. Starptautisko ornitoloģijas kongresu Kopenhāgenā, kur viņš Eiropas vadošajiem pētniekiem stāstīja par savu pieredzi Latvijā. Vēlāk viņš kā vienīgais pārstāvis no Latvijas apmeklēja ornitoloģijas kongresus Amsterdamā, Oksfordā, Ruānā.
Viņa darbība un zināšanas novērtēja arī citās valstīs. 1928. gadā Tranzē kļuva par Leipcigas Ornitoloģijas biedrības korespondentlocekli, bet 1935. gadā – par Ungārijas Karaliskās Ornitoloģijas biedrības korespondentlocekli.
1928. gadā dienasgaismu ieraudzīja viņa sastādītais tautas dziesmu krājums “Dzīvnieki latvju dainās”, bet 1936. gadā sadarbībā ar Dr. Reini Sinātu izdota grāmata “Latvijas putni”, aprakstot visas putnu sugas un pasugas, kas šajā periodā konstatētas Latvijā. Grāmatā publicēti putnu noteikšanai noderīgi zīmējumi, un tā bija pirmais putnu noteicējs latviešu valodā, kas kalpoja par rokasgrāmatu vairākām putnu pētnieku paaudzēm.
Būdams jau krietni pusmūžā, Tranzē satika savu dzīvesbiedri Elizabeti Beinaroviču, poļu izcelsmes skolotāju un LU Medicīnas fakultātes studenti. Viņa prata latviešu valodu un vairākus gadus brīvprātīgi palīdzēja kārtot LOC arhīvu. Laulības notika 1931. gadā Trikātas baznīcā un laulībā piedzima meitas Dagmāra un Ira. Tranzē pāris laulībā aizvadīja 38 gadus. Vasaras ģimene pavadīja pie Engures ezera, kur Nikolajs aktīvi nodarbojās ar putnu uzskaiti, gredzenošanu un fotografēšanu. Tieši viņš atklāja putniem bagāto Engures ezeru, kas 50. gadu otrajā pusē tika izvēlēts par stacionāru pētījumu vietu ornitologiem.
Turpmāko karjeru diemžēl pārtrauca karš, un liktenis Tranzē ģimenei gatavoja smagus pārbaudījumus. 1939. gadā Tranzē ģimene emigrēja uz vācu karaspēka okupēto Poliju, smagi pārdzīvojot šādu dzīves pavērsienu. Nebija viegli šķirties no iemīļotā darba, draugiem un dzimtenes. Laiku pa laikam Nikolajs devās uz Latviju, apciemojot Rīgu, Engures ezeru un Taures purvu, pēdējo reizi 1944. gadā.
1945. gada janvārī viņš paspēja ģimeni nosūtīt uz Vāciju, bet pašam nācās četrus gadus palikt poļu gūstā. Tikai 1949. gada pavasarī radās iespēja nokļūt pie ģimenes Honerdingenā, kur arī tika pavadīti atlikušie gadi. Skumjas par atgriešanos Latvijā smeldza. Ja vien Latvija būtu brīva…
Mēģinot aizmirsties, Tranzē atsāka nodarboties ar pētniecību, 1958. gada jūnijā apmeklēja 10. Starptautisko Ornitoloģijas kongresu Helsinkos, pēc kura nodibināja sakarus ar Latvijas putnu pētniekiem K. Vilku, G. Lejiņu, Ģ. Kasparsonu, K. Griguli. Vēstulēs N. Tranzē lūdza kolēģus apmeklēt sev mīļās vietas, atsūtīt fotogrāfijas, uzzināt par pazīstamiem cilvēkiem, vaicāja par jaunumiem putnu pasaulē. Mēs varam tikai iztēloties, cik daudz sāpju pārdzīvoja sirmais vīrs, ilgojoties, bet netiekot uz dzimteni.
Mūža izskaņā N. Tranzē apkopoja ziņas par Latvijas putniem un 1965. gadā 79 gadu vecumā Hannoveres izdevniecībā “Harro von Hirschheydt”, kas bija specializējusies dažādu izdevumu drukāšanā par Baltijas reģionu, vācu valodā publicēja grāmatu “Die Vogelwelt Lettlands” (“Latvijas putnu pasaule”), pašā nosaukumā trāpīgi apzīmējot šo teritoriju kā Latviju, nevis Latvijas PSR. Vairākus grāmatas eksemplārus viņš nosūtīja kolēģiem un draugiem uz okupēto Latviju. Tā joprojām ir viena no nozīmīgākajām grāmatām par Latvijas putnu faunas izpētes vēsturi, kuru pētnieki izmanto un regulāri citē līdz mūsdienām.
Nikolajs Tranzē devās mūžībā 83 gadu vecumā 1969. gada 29. septembrī un apglabāts Meinerdingenes draudzes kapos. Viņa sieva Elizabete sagaidīja savu 90. dzimšanas dienu un atvadījās no dzīves 1988. gadā.
Nikolajs Tranzē neapšaubāmi un pelnīti atzīstams par Latvijas ornitoloģijas līderi 20. gadsimta 20.–30. gados. Zināšanas par putniem viņš atstājis vairāk nekā 80 publikācijās un grāmatās latviešu un vācu valodā. Daudzas viņa publikācijas nav zaudējušas nozīmi un regulāri tiek izmantotas arī mūsdienās. 1998. gadā ASV tika nodrukāts 1936. gadā izdotās grāmatas “Latvijas putni” papildu metiens. Neskatoties uz daudzajām dzīves grūtībām un likteņa pavērsieniem, Nikolajs fon Tranzē spēja pielāgoties un nodzīvot savu mūžu pilnvērtīgi. Mēs varam būt pateicīgi par viņa mūža darbu Latvijas labā.
Izmantotais avots: R. Matrozis. “Ornitologam Nikolajam Tranzē – 120” un “Nikolaja Tranzē biogrāfija” (žurnāls “Putni dabā”, 2006, Nr. 16.).