Mazsalacas brīvprātīgo ugunsdzēsēju vēsture aizsākās pirms vairāk nekā 130 gadiem un ir cieši saistīta ar vietējās kopienas saliedētību un vēlmi rūpēties par līdzcilvēku drošību. Gadu gaitā biedrība piedzīvojusi gan izaugsmi un attīstību, gan pārmaiņu laikus, kļūstot par nozīmīgu Mazsalacas vēstures daļu.
1893. gada 27. maijā dibināta Valtenbergas Labprātīgā ugunsdzēsēju biedrība. Par biedrības priekšnieku izraudzīja Arnoldu Juliusu fon Fītinghofu-Rīšu, par virspavēlnieku – Oskaru fon Fītinghofu-Rīšu, par virspavēlnieka vietnieku – aptiekāru Robertu Brēmu, savukārt par goda biedru kļuva apriņķa priekšnieka vietnieks E. fon Razdeckis no Rūjienas.
Jau gadu vēlāk, 1894. gada 12. jūnijā, biedrība svinēja savu pirmo jubileju. Četrdesmit trīs mundieros tērpti ugunsdzēsēji mūzikas pavadībā devās no Saviesīgās biedrības nama uz Valtenberģu muižu, lai sveiktu savu priekšnieku Arnoldu Juliusu fon Fītinghofu-Rīšu. Pie pils Valtenbergas jaunkundzes biedrībai pasniedza pašu darinātu sarkana zīda karogu ar uzrakstu vācu valodā “Par godu Dievam, par sargu tuvākam” un zelta naglu. Šis karogs lietots līdz pat 1933. gadam. Biedrības priekšnieks, pateikdamies par dāvanu, iesita zelta naglu karoga kātā kā vienotības, spēka un pastāvības simbolu. Pēc tam sekoja ugunsdzēsēju manevri pils priekšā, barona sarūpēti atspirdzinājumi un svinību turpinājums Skaņākalnā.
1895. gada 8. janvārī Labdarības biedrības telpās septiņas dāmas sarīkoja labdarības bazāru par labu Valtenbergas Labprātīgajai ugunsdzēsēju biedrībai. Gan bazāra laikā, gan tam sekojošajā ballē muzicēja ugunsdzēsēju kapela, kuras sniegumu augstu novērtēja vietējā sabiedrība. Pasākumā tika saziedoti 344 rubļi, kurus nodeva biedrībai, lai iegādātos otru ugunsdzēsības šļirci un citus nepieciešamos dzēšanas rīkus.
1896. gadā Vasaras svētku otrajā dienā biedrība rīkoja svētku gājienu uz Valtenberģu muižu, kur goda biedrs Arnolds fon Fītinghofs-Rīšs bija aicinājis ugunsdzēsējus uz cara Nikolaja kronēšanas dienas svinībām. Muižas parkā barons uzrunāja klātesošos un svinības turpinājās ar dejām ugunsdzēsēju orķestra pavadījumā un muižkunga sarūpētiem cienastiem.
1903. gadā biedrība atzīmēja desmit gadu jubileju. Šajā laikā par saziedotajiem līdzekļiem jau bija iegādāti ugunsdzēsības rīki 1000 rubļu vērtībā un uzkrāts vēl 600 rubļu kapitāls. Biedrības priekšnieks Arnolds fon Fītinghofs-Rīšs, kurš šo amatu bija pildījis visus desmit gadus, dāvināja biedrībai pus pūrvietu zemes nama būvniecībai. Jubilejas svinības sākās ar svinīgu gājienu uz topošo nama vietu, kur mācītāja Frīdriha Grāves vadībā tika ielikts pamatakmens jaunajai ēkai. Pēc tam svinības turpinājās Valtenberģu muižā un noslēdzās ar balli Skaņākalnā.
1931. gada 19. jūlijā notika Mazsalacas brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības ārkārtas sapulce, kurā piedalījās 101 biedrs. Viens no galvenajiem darba kārtības jautājumiem bija neuzticības izteikšana līdzšinējam biedrības priekšniekam Svīķim, kuram pārmeta atteikšanos piešķirt līdzekļus jaunās autošļirces iegādei un biedrībai testamentā novēlētās naudas neiemaksāšanu biedrības kasē. Svīķis atkāpās no amata, tāpat arī priekšsēdētāja biedrs Lūsis, bet par jauno biedrības priekšsēdētāju ievēlēja provizoru Nikolaju Dauguli.
1932. gadā biedrība atzīmē 40 gadu jubileju. Tās priekšnieks bija Nikolajs Daugulis, un gada nogalē biedrībā darbojās 264 biedri, tostarp septiņi goda biedri, 17 mūža biedri, 100 aktīvie un 80 pasīvie biedri. Darbu uzsāka arī dāmu komiteja Dauguļa kundzes vadībā, kurā iestājās 60 biedrenes. Tajā pašā gadā biedrība iegādājās motoršļirci ar visu nepieciešamo aprīkojumu 5083,30 latu vērtībā. Tā kā līdzšinējais karogs, kas tika izmantots kopš biedrības dibināšanas, bija ar uzrakstu arī vācu valodā, biedri nolēma izgatavot jaunu karogu. Dāmu komiteja uzņēmās to uzdāvināt biedrībai, bet karoga metu izstrādāja mākslinieks Strauts.
1933. gadā Mazsalacu apmeklēja iekšlietu ministrs G. Mīlbergs ar kundzi. Otrajos Vasaras svētkos viņš piedalījās Mazsalacas Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības 40 gadu jubilejas un jaunā karoga iesvētīšanas svinībās, pieņemot ugunsdzēsēju parādi.
Tuvojoties vācu armijai, 1941. gada 5. jūlijā tekstilfabrikas direktors Ikalis, cenšoties iegūt Mazsalacas brīvprātīgo ugunsdzēsēju automašīnu bēgšanai, izsita depo logus un, atlaužot durvis, iekļuva depo ēkā.
Jaunā ugunsdzēsēju depo ēka, kurā izbūvēja divas garāžas, divus dzīvokļus, atpūtas telpas un zāli, pabeigta 1963. gadā. Pēc ugunsdzēsēju pārcelšanās uz jaunajām telpām vecajā depo tika ierīkota garāža Mazsalacas slimnīcas neatliekamās palīdzības automašīnai. Ziemā automašīnas sagatavošana izbraukšanai aizņēma aptuveni stundu, jo bija nepieciešams uzsildīt ūdeni un veikt citus sagatavošanās darbus. Situācija mainījās tikai pēc apsildāmu garāžu izbūves pie ambulances Pērnavas ielā 15, kur pārcēlās Neatliekamās palīdzības dienests, bet vecais depo palika neizmantots.
Kritiski sliktā tehniskā stāvokļa dēļ, 1979. gadā vecā depo ēka tika demontēta un pārvesta uz Latvijas Etnogrāfisko brīvdabas muzeju. Līdz šai dienai gan tā nav restaurēta un uzstādīta.
1992. gadā Mazsalacas brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības funkcijas pārņēma Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests, noslēdzot nozīmīgu posmu vietējās ugunsdzēsības vēsturē.
Mazsalacas brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrība vairāk nekā gadsimta laikā ne tikai rūpējās par ugunsdrošību, bet arī kļuva par nozīmīgu sabiedriskās dzīves un vietējās identitātes veidotāju.
Pateicamies mazsalacietim Gunāram Plūmem par rūpīgi apkopoto vēsturisko informāciju.
