1941.gada 14. jūnijs ir viena no traģiskākajām un drūmākajām dienām Latvijas vēsturē. Un teikt diena, tas nozīmē nepateikt neko, jo šai dienai sekoja gadu desmitiem ilgs pazemojuma, neziņas, izmisuma, sāpju laiks. Baigā diena bija tieši pirms 85 gadiem, bet daudzu ģimeņu vēsturē tas sāp vēl šodien, visas valsts vēsturē tas atstājis neizdzēšamas sekas.
Tolaik notikušais nebija nejaušība, bet gan rūpīgi plānotas darbības. Tā sauktos “tautas ienaidniekus” PSRS dienesti Baltijas valstīs apzināja jau pagājušā gadsimta 30. gados, kad mūsu trīs valstis vēl bija brīvas.
Jau 1939. gada novembrī tika izdota PSRS Iekšlietu Tautas komisariāta slepenā pavēle “Par kontrrevolucionāro personu apzināšanu Baltijas valstīs neatkarīgi no konkrētiem pierādījumiem par viņu pretpadomju darbību”. 1940.gada 16. jūnijā Padomju Savienība izteica Latvijas Republikas valdībai ultimātu, kurā pieprasīja Latvijas valdības atkāpšanos un neierobežotu PSRS karaspēka kontingenta ielaišanu valstī. Toreiz Latvijas valdība prasības pieņēma. Jau 17.jūnijā PSRS karaspēks šķērsoja Latvijas robežu un okupēja visu tās teritoriju.
Uzreiz pēc okupācijas sākās Latvijas iedzīvotāju aresti. Politiskās represijas vērsās pret Latvijas Republikas izlūkdienesta un politiskās policijas vadošiem darbiniekiem un aģentiem, labējo politisko un nacionālo minoritāšu partiju vadītājiem un aktīvistiem, labēji radikāliem latviešiem. Šo represiju mērogi Latvijas apstākļiem bija ievērojami.
Tālāk 1941. gada maijā tapa lēmums “Par pasākumiem Lietuvas, Latvijas un Igaunijas PSR attīrīšanai no pretpadomju kriminālajiem un sociāli bīstamajiem elementiem”. 5. jūnijā PSRS Valsts drošības tautas komisariāts, sauktais VDTK, izveidoja Latvijas iedzīvotāju slepeno deportāciju plānu. Tajā tika ierakstīti kontrrevolucionāro partiju un pretpadomju nacionālistisko organizāciju 3800 dalībnieki. Sarakstā bijušie drošības policijas darbinieki, policijas vadošais sastāvs, uzņēmēji, ministriju ierēdņi, bijušie virsnieki, pašvaldību darbinieki. Viņu ģimenes, galvenokārt sievietes un bērnus, ap 6600 personām, arī plānoja izvest – izsūtījumā, nometinājumā.
Bija aprēķināts, ka naktī no 13. uz 14. jūniju 53 savākšanas iecirkņos 926 lopu vagonos no Latvijas izvedīs 15 000 jaunajai varai nevēlamās personas.
Un pienāca šī melnā nakts un 14.jūnija rīts, kad daudzās Latvijas ģimeņu mājās ielauzās bruņoti vīri. Neko nepaskaidrojot.
Tā diena kādas novadnieces atmiņās: “Deva kādu laiku saposties ceļam, nesakot gan, kāpēc un uz kurieni… sākot kravāt drēbes, kāds no viņiem pateica, lai paņemot siltākas drēbes, esot vēss rīts. Dabīgi neviens nepateica, ka mūs ar tēvu drīz izšķirs, tāpēc viss tika sapakots kopā. Valmieras stacijā tēvu aizveda uz vienu ešalona galu, mūs atstāja otrā sastāva gala. Tēvs aizgāja, kāds stāvēja, bez jebkādām mantām.”
Tai dienā pa visas Latvijas ceļiem joņoja kravas automašīnas, vedot apmulsušus un nobijušos cilvēkus. Tikpat apmulsuši uz viņiem vērās ceļa malās palicēji. Izglābās vien retais, kāds nebija mājās, dažam kāds zinātājs bija pačukstējis…Tad vietā aizveda kādu citu.
Stacijās lopu vagonu rinda bija viņu nākamo dienu vai nedēļu mājvieta. Vagonos pāris aizrestotu lodziņu, tualetes vietā vagona grīdā caurums. Daudz nelaimīgu ļaužu. Izmisumam par aizvešanu no mājām pievienojās neziņa par no ģimenēm nošķirtajiem un aizvestajiem vīriem. Pēdējā saskatīšanās – pusīte sejas caur aizrestotu logu.
Plānu lielvara pārpildīja: bez tiesas sprieduma deportēja ap 15 443 cilvēkus, no kuriem 2400 – bērni, jaunāki par desmit gadiem. Dažāda vecuma vīriešus, ko atdalīja no ģimenēm, nosūtīja uz karagūstekņu nometnēm. Vairāk nekā 700 nošāva, 6081 gāja bojā bada nāvē, pārmērīgā darbā, aukstumā. No aizvestajiem vīriešiem izdzīvoja vien retais.
No toreizējā Valmieras apriņķa – Valmieras, Ainažiem, Limbažiem, Mazsalacas, Rūjienas, Salacgrīvas un 32 Valmieras apriņķa pagastiem – 1941. gadā izsūtīti pavisam 420 cilvēki, 236 vīrieši un 184 sievietes.
Lielākā daļa no Valmieras apriņķī arestētajiem vīriem tika ieslodzīti Usoļjes, Noriļskas un Ziemeļurālu labošanas darbu nometnēs.
Viens no izvešanas punktiem bija Valmieras dzelzceļa stacijā. No Valmieras deportēja 118 personas.
Līdzīgi kā citviet, tie bija vietējie uzņēmēji, amatnieki, pašvaldības darbinieki, ierēdņi un virsnieki ar ģimenēm. Daži vārdi pilsētas vēsturē labi zināmi: veikalu īpašnieki Pēteris Pūka, Eduards Trēziņš, Ernests Martinsons, bankas ierēdnis Roberts Daliņš, grāmatu veikala un izdevniecības īpašnieks Jānis Dūnis, konfekšu fabrikas īpašnieks Oskars Bērziņš, maiznīcas īpašnieks Jānis Eiduks, Valmieras zemes grāmatu nodaļas priekšnieks un Valmieras Latviešu biedrības priekšnieks Andrejs Pļaviņš, un citi Latvijai lojāli ļaudis. Viņi visi bija Latvijas valsts patrioti, strādīgi un godīgi cilvēki!
Sekoja garš ceļš svešumā, kas pilns baiļu un neziņas. Laiks, kad zāle un sasaluši kartupeļi bija pārtikas produkts un taigas vasarā atrastās sēnes un ogas – izcils našķis.
Lielākā daļa no Valmieras apriņķa izsūtītajām ģimenēm tika nosūtītas speciālajā nometinājumā uz Krasnojarskas novada Ačinskas rajonu un Novosibirskas novada Parabeļas un Kolpaševas rajoniem.
Pat iedomāties nespējam, ko izjuta mātes, rūpējoties par bērniem, lai atvairītu badu, izmisumu, pazemojumu, dzīvojot aukstumā un pagurstot pārmērīgā darbā svešā zemē.
Pat tad, kad 1946.gadā radās iespēja nepilngadīgiem bērniem 12 reisos atgriezties Latvijā, tās atkal bija bailes un neziņa gan tiem, kuri atgriezās, gan tiem, kuri palika. Ne visi bērni atgriezās pie radiniekiem, daudzi nonāca bērnunamos, kur dzīvoja ar “zīmogu”- tautas ienaidnieku bērns. Daudzi bērni ar vecākiem tā arī vairs nesatikās vai satikās pēc desmit, divdesmit un vairāk gadiem.
Latvijas iedzīvotāju deportācija 1941. gada 14.jūnijā atšķīrās no politiskajiem arestiem ar masveidīgumu un to, ka pat formāli netika meklēti nekādi vainas pierādījumi – izsūtīšanas un arestēšanas pamats bija piederība pie noteiktām politiskām un sabiedriskām organizācijām, personas nodarbošanās, sociālais stāvoklis. Deportēja pazīstamus politiķus, valsts ierēdņus, armijas un policijas virsniekus, literātus, augstskolu mācībspēkus un skolotājus, zinātniekus, uzņēmējus, tirgotājus, turklāt deportācijas skāra visus ģimenes locekļus. Faktiski, deportācijas upuri bija Latvijas politiskā un ekonomiskā elite, kas bija izveidojusies nedaudz ilgāk nekā divdesmit valsts neatkarības gados.
Nometinājuma vietā izsūtītajiem paziņoja par izsūtījumu uz 20 gadiem bez tiesībām izbraukt no nometinājuma vietas. Daudziem piedāvāja parakstīt papīru, ka viņi labprātīgi izbraukuši no Latvijas. Cilvēki atteicās. Izgājuši cauri visiem deviņiem elles lokiem, likteņa izredzētie atgriezās.
2026. gada 14. jūnijā šiem traģiskajiem notikumiem aprit 85. gadskārta. Vesels garš cilvēka mūžs.
Atmiņās aizgājušie dzīvo tik ilgi, kamēr viņu tauta atceras bijušo paaudžu likteņgaitas, arī mokas un cerības. Šodienas notikumu kontekstā tas īpaši svarīgi, lai mēs un pasaule saprastu, ka turpinās noziedzīgās politikas pēctecība. Lai situācijās, kad kāds atkal gribēs izdzēst Latvijas valsti, mēs būtu gatavi to aizstāvēt.
Iveta Blūma,
Valmieras muzeja direktore
***
Pagājuši 85 gadi, kopš padomju okupācijas varas īstenotajām masveida deportācijām, kuru mērķis bija salauzt pretošanos okupācijas režīmam, salauzt cilvēku gribu, iznīcināt pārliecību un ticību savai valstij, saviem ideāliem un brīvībai.
Tas ir noziegums pret cilvēci, milzīga traģēdija ikvienam izsūtītajam, viņa ģimenei un visai Latvijas tautai. Taču okupācijas režīmam neizdevās iznīcināt latviešu tautas garaspēku, vēlmi saglabāt savu identitāti, valodu, kultūru, ticību neatkarīgai Latvijai un gribu būt atbildīgiem par tās nākotni.
Pieminot deportāciju upurus, mēs ne tikai godinām viņu piemiņu, bet arī nepārprotami nosodām padomju varas pastrādātos noziegumus pret cilvēci. Mēs apliecinām, ka šie noziegumi nedrīkst tikt aizmirsti, noklusēti vai attaisnoti.
Viens no lielākajiem ieguvumiem pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas ir tiesības pašiem pētīt, izprast un skaidrot savu vēsturi. Tā ir iespēja stāstīt patiesību, godināt cietušos un nodot viņu stāstus nākamajām paaudzēm.
Tas ir īpaši svarīgi laikā, kad arī mūsdienās redzam mēģinājumus pārrakstīt vēsturi, sagrozīt faktus un attaisnot totalitāro režīmu pastrādātos noziegumus. Vēsturiskā atmiņa ir viens no spēcīgākajiem mūsu tautas balstiem. Kamēr atceramies patiesību, tikmēr spējam pretoties meliem un manipulācijām.
Mēs visi kopā un katrs atsevišķi esam atbildīgi, lai Latvija vienmēr būtu neatkarīga, demokrātiskās vērtības balstīta un uz izaugsmi vērsta valsts.
Deportāciju upuru pieminēšana ir mūsu cieņas apliecinājums upuriem un viņu ģimenēm un arī pienākums pret tiem, kuri dzīvos pēc mums.
Ričards Gailums,
Valmieras novada pašvaldības domes priekšsēdētāja vietnieks civilās aizsardzības, drošības un sociālajos jautājumos