Novads / Kultūra

Novads

Kultūra

Valmieras pilsēta rūpējas par augstvērtīga kultūras piedāvājuma pieejamību ikvienam interesentam un kultūras mīļotājam. Pilsētā norisinās dažādi kultūras pasākumi, izrādes, koncerti, festivāli, izstādes un citi kultūras procesi. Tieši kultūras virzienu mijiedarbībā dzimst jaunas iniciatīvas un sadarbības modeļi. Iedzīvotāji līdzrada kultūras procesus un ir ikviena kultūras notikuma centrs.

Nozīmīgākie kultūras pasākumi

Valmieras vasaras teātra festivāls

Velo un kino festivāls “Kino pedālis”

Valmieras Mākslas dienas

Valmieras pilsētas svētki

Etnofestivāls “Sviests”

Starptautiskais ziemas mūzikas festivāls

Simjūda tirgus

Dziesmu svētku šūpulis

Ērenpreisa svētki

Kokmuižas svētki

Koktēlnieku plenērs

Livonijas Indriķa diena

Mazie opermūzikas un mākslas svētki

Koncertu cikls “Mūda”

Pašdarbnieku svētki

Plostnieku svētki

Rūjienas saldējuma svētki

Simjūda tirgus

Spēlmaņu svētki Dikļos

Starptautiskais ziemas mūzikas festivāls

Tomātu svētki

Rokfestivāls “Vērte”

Valmieras vasaras teātra festivāls

PILSĒTVIDE. ORIĢINĀLDARBI. PIRMIZRĀDES. GAISOTNE.

Valmieras vasaras teātra festivāla programmas pamatā – īpaši festivālam radīti darbi, ko veido nacionālā un starptautiskā mērogā zināmi profesionāļi. Neierastās vietās un oriģinālās formās Valmieras pilsētvidē notiek izrādes un notikumi visai ģimenei, kas izklaidē, bagātina, provocē un noteikti neatstāj vienaldzīgus. Festivāls notiek ik gadu, katru otro no tiem veltot īpaši bērnu un pusaudžu auditorijai.

Festivāls ir guvis plašu publicitāti, skatītāju atsaucību un teātra profesionāļu, kā arī kritiķu atzinību, saņemot Latvijas Televīzijas un Latvijas Radio balvu “Kilograms kultūras” kategorijā “Gada pārsteigums” (2016) un “Spēlmaņu nakts” balvu nominācijās “Gada izrāde bērniem” (2020), “Gara izrāde pusaudžiem” bērnu žūrijas vērtējumā (2019), “Žūrijas specbalva” (2019), festivāla mākslinieki saņēmuši individuālus apbalvojumus, kā arī Dejas balvu kategorijā “Dejas iestudējums bērniem un jauniešiem” (2021).

Velo un kino festivāls “Kino pedālis”

Ar dejām lietū, velo pedāļu mīšanu un dokumentālo, mākslas un animācijas filmu skatīšanos neparastos pop-up kinoteātros ik gadu maijā interesentiem ir iespēja doties īpašā nedēļas nogales piedzīvojumā, piedaloties velo un kino festivālā “Kino pedālis”. Festivāls Valmierā pulcē velo un kino mīļus no visas Latvijas. Gan mazi, gan lieli var izvēlēties sev atbilstošāko maršrutu, doties velo braucienā, spēlējot interaktīvu spēli, izbaudīt kino programmu, kā arī festivāla brīvo atmosfēru tā centrā Vecpuišu parkā.

Festivālu organizē Valmieras novada pašvaldība sadarbībā ar aktīvā tūrisma centru “Eži”.

Valmieras Mākslas dienas

Katru gadu aprīlī Valmierā norisinās Mākslas dienas. Visu mēnesi mākslas baudītājiem tiek piedāvāta profesionāla mākslas programma – Latvijas un ārvalstu mākslinieku izstādes, unikāli kustību un vizuālās mākslas sadarbības projekti, forums “Māksla būt uzņēmējam”, koncerti, radošās tikšanās, meistarklases un citi kultūras notikumi. Mākslas dienu koncepts katru gadu ir atšķirīgs, taču virsuzdevums nemainās – iedzīvotāji tiek aicināti aktīvi iesaistīties kultūras un mākslas procesos, kļūstot par skatītājiem un dalībniekiem vienlaikus. Māksla ir unikāls saziņas veids, kas cilvēkus iesaista emocionāli un intelektuāli, mainot katra cilvēka un sabiedrības dzīvi kopumā.

Valmieras pilsētas svētki

Jūlija pēdējā nedēļas nogalē Valmiera svin pilsētas svētkus. Trīs dienu laikā tiek piedāvāta krāšņa svētku programma – amatnieku un mājražotāju gadatirgus, garšu festivāls, koncerti, izstādes, dažādas radošās un tehniskās darbnīcās, aktivitātes bērniem, jauniešiem un ģimenēm. Svētku gājiens, kas vieno valmieiriešus un ļauj lepoties ar savu pilsētu! Brīvdabas kino vakari, alternatīvās mūzikas skatuve – Valmieras pilsētas svētkos ikviens gūs prieku un lielisku atpūtu!

Etnofestivāls “Sviests”

Valmiermuižā jau vairākus gadus norit etnofestivāls “SVIESTS”. Dienas laikā iespējams apmeklēt un izzināt gan gadskārtu svinības, radošās darbnīcas un mājražotāju tirdziņu “Gardu muti”, gan arī baudīt tautas deju kolektīvu priekšnesumus. Vakara cēlienā ikviens aicināts baudīt daudzveidīgu Latvijas un ārzemju viesmākslinieku mūsdienu etnofolka koncertu. Pēc koncerta – dejas līdz rītam!

Organizē Valmiermuižas kultūras biedrība.

Starptautiskais ziemas mūzikas festivāls

Janvārī – laikā, kad ārā snieg, puteņo un atkūst, Valmierā norisinās Starptautiskais Ziemas mūzikas festivāls, kura aizsācēja ir leģendārā pianiste Jautrīte Putniņa. Jau tradicionāli festivālu organizē Valmieras mūzikas skola, bagātīgā festivāla programma ir labs iemesls nedēļas nogalē apciemot Vidzemes pērli un trīs dienas baudīt gan latviešu, gan ārzemju mūziķu uzstāšanos neskaitāmos koncertos.

Simjūda tirgus

Simjūda gadatirgus Valmierā ir Ziemeļvidzemē plašākais gadatirgus, ik gadu pulcējot vairāk nekā 300 tirgotāju ne tikai no Latvijas, bet arī ārvalstīm. Leģendas vēsta, ka Simjūda tirgus pirmsākumi meklējami kopš Valmieras Sv. Sīmaņa baznīcas uzcelšanas. Tas parasti norisinājās 28.oktobrī, Sīmaņa dienā. Vēlākos gadsimtos tirgus diena kā notikums tika atzīmēta arī kalendārā, kur vietas ierobežojuma dēļ Sīmaņa un Jūdas dienā bija ieraksts “Sim., Jūda”. Tā arī pamazām tirgus ieguva vārdu, ko pazīst ne tikai Latvijā. Pāvils Rozītis romānā “Valmieras puikas” raksta: “Kas nav redzējis Simjūda tirgu, tam nav bijis jaunības.”

Dziesmu svētku šūpulis

Vietā, kur aizsākusies viena no apbrīnotākajām latviešu tautas tradīcijām – Dziesmu svētki, pašlaik ir skaistā Neikenkalna dabas koncertzāle, kur sajust unikālu dabas un kultūrvēstures auru. Vietas akustiskās īpašības veidotas ar ūdens spoguli, koka konstrukcijām, esošiem parka stādījumiem, terasēm un nogāzēm. Te vari aplūkot arī iespaidīgus vides objektus – Sidraba birzs vainagā izveidota Skaņu birzs, kurā gan bērni, gan pieaugušie var muzicēt un iepazīt skaņas uz ksilofona, metalofona, pūšaminstrumentiem un zvaniņiem.

Neikenkalns ir pirmā Latviešu dziesmu svētku norises vieta. Vides labiekārtošana, saglabāšana un pilnveidošana nodrošina pastāvēšanu un vērtību nodošanu nākamajām paaudzēm.

Dabas koncertzāle būvēta ekoloģiski, izmantojot dabiskus, atjaunojamus elementus un materiālus. Skatuve un amfiteātris ir daudzfunkcionāli – skatuvei ir divas maināmas iespējas, kuras izmantojamas gan apjomīgo Dziesmu svētku pasākumu nodrošināšanai, gan jau ierasto ikdienas kultūras pasākumu rīkošanai – transformējamas tribīnes lieluzvedumiem, horizontāla grīda ar portālu un ekrānu brīvdabas uzvedumiem, koncertiem.

Pirmie latviešu dziedāšanas svētki 1864. gada vasarā notika Dikļos. Svētku organizators bija Juris Neikens, ievērojams literāts, skolotājs un mācītājs. Viņš Dikļos bija sapulcinājis sešus korus ar 120 dziedātājiem no tuvējiem Vidzemes pagastiem. Pakalns, uz kura dziedāja kori, vēlāk ieguva Neikenkalna nosaukumu.

Projekts ieguvis apbalvojumu “Gada labākā būve Latvijā 2014” kategorijā “Ainava”, apliecinot ne vien kultūrvēsturisko nozīmi, bet arī izcilo pārbūves darbu rezultātu.

Saņemtie apbalvojumi, kultūrvēstures nozīme un vietas ģeogrāfija ir pamats ilgtermiņa pastāvēšanai un attīstībai. Tas ir arī pienākums vietu saglabāt un veidot kā galamērķi ceļotājiem, interesentiem un dažādu nozaru (kultūra, vēsture, būvniecība) profesionāļiem. Dabas koncertzāli papildina Dikļu muižas baznīca, kunga māja, pils, skola, parks, dzirnavas.

Ērenpreisa svētki

Maza pilsēta Latvijas ziemeļos – Mazsalaca – svinēja savus pilsētas svētkus un, kā jau katru gadu, arī Mazsalacā dzimušā Gustava Ērenpreisa dzimšanas dienu, šoreiz 125 gadu jubileju. Katru gadu šis notikums ir viens no gaidītākajiem Mazsalacā, kurā trīs dienu garumā pilsētu piepilda priecīgi cilvēki, svētku noskaņa, mūzika un, protams, velosipēdi.

Lai norises nosaukums jūs nesamulsina – to aicināts apmeklēt ikviens – kā velo entuziasts, tā arī jebkurš atpūsties gribētājs, un parādē piedalīties laipni gaidīti jebkādu divu riteņu spēkratu īpašnieki. 11. augustā Mazsalacā pašā pilsētas centrā jau no agra rīta gaisā virmoja gadatirgus smarža – pēc dinģēšanās un saimniekošanas, īstām senatnes pērlēm un lauku labumiem. Tika godāti velosipēdi, pušķojot tos, kā arī pušķojoties pašiem. Velo parādē uz Skaņokalnu sadzirdējām, kā daba atbalsojas mūsos. Bija iespēja gan lēnu garu baudīt kultūru, gan piedalīties radošajās darbnīcās un spēkoties velo ruļļu sacīkstēs vai pakava mešanā. Kad gana sportots un kultūru baudīts, notika mākslas darba kopīga radīšana – veltījums velosipēdam, lai iemūžinātu kripatiņu gūtā prieka nebaltām dienām. Kopā ar Valmiermuižas alus darītavu notika īpašā velosipēdistu padzēriena radīšana un branga cienāšanās.

Slavenais velosipēdu meistars Gustavs Ērenpreiss dzimis un audzis Mazsalacā. Kaut gan viņa ražotie velosipēdi bija sastopami visā Latvijā, meistars vienmēr atcerējās savas saknes. Sadarbībā ar Ērenpreiss velosipēdu rūpnīcu tika atvērta velosipēdu ražotne arī Mazsalacā.

Ērenpreisa dzimtajā pilsētā katru gadu tiek atzīmēta Ērenpreisa dzimšanas diena ar zaļām un velosipēdus mīlošām aktivitātēm. Mazsalaca nav tikai vieta, kurā dzimis un audzis Gustavs Ērenpreiss. Šajā pilsētiņā cēlusies visa Ērenpreisu dzimta, un nostāsti vēsta, ka tās pārstāvji allaž bijuši centīgi un darba tikumu mīloši cilvēki.

Laikā, kad lauku ļaudīm beidzot tika doti arī uzvārdi, lielākā daļa kā uzvārdus pieņēma savu māju nosaukumus vai izvēlējās kādu meža zvēru, vai koku, vai ko citu dabā sastopamu. Taču, kad Ērenpreisu dzimtas priekštecis, kurš tai laikā strādāja Valtenberģu (Mazsalacas) muižā, aizgāja pie muižkunga, lai izvēlētos uzvārdu, muižkungs to apturēja un teica, ka viņš pats Ērenpreisam uzvārdu izvēlēšot. Pateicībā par vīra uzcītību un darbu muižā muižkungs tam piešķīra uzvārdu Ērenpreiss, kas vācu valodā nozīmē godalga. Ērenpreisu garu turpināja velosipēdu meistars Gustavs Ērenpreiss. Mūsdienās dzimtas turpinātājs Toms Ērenpreiss pierāda, ka darba tikums un centība dzimtai piemīt joprojām.

Pasaules koklētāju nometne

Jau sesto reizi Valmieras novadā notika Pasaules koklētāju nometne sadarbībā ar virtuozo un perspektīvo latviešu etnogrāfiskās kokles spēlētāju, kokles spēles lietpratēju Laimu Jansoni. Viņa ir pirmā Latvijas mūziķe, kura uzstājusies koncertā mūsdienu tautas mūzikas ietekmīgākā gadatirgus World Music Expo laikā.

Pasaules koklētāju nometne ir kļuvusi par ikgadēju tradīciju, kas sākās un joprojām norisinās Valmieras novada Kocēnos. Zināšanās un kokles spēles prasmē dalās lieliski pasniedzēji gan no Latvijas, gan citām valstīm. Šogad “Pasaules koklētāju nometne 2022” pasniedzēju vidū bija mūzikas terapeite Vinnija Folkmane, somu kanteles zinātāja un spēles meistare Arja Kastinena, kokļu lietpratējs, etnomuzikologs Valdis Muktupāvels un citi.

Nometnes laikā notiek meistarklases, jam session, dziesmu vakari, diskusijas un kopīgas, skanīgas dziesmu spēles, danči. Dalībnieki aug meistarībā, pārrunā aktuālos jautājumus, kas saistīti ar kokles spēli, dzied, spēlē un izbauda kopābūšanu kokļu skaņās un dabā. Dalībnieki ir gan iesācēji, gan kokles spēles lietpratēji.

Pasaules koklētāju nometnes mērķis ir veidot kopīgu, ikgadēju platformu šī instrumenta spēles cienītājiem.

Kokmuižas svētki

Kopš 2015. gada Valmieras novada Kocēnos ir jauna tradīcija – svinēt Kokmuižas svētkus. Ar vērienīgu un bagātu kultūras programmu svētki rosina un aicina iepazīties ar vietas kultūrvēsturisko mantojumu. 2022. gadā tika atzīmēti jau astotie Kokmuižas svētki. Katru gadu svētkiem tiek izraudzīta tematika, kura nosaka, kādu vēsturisko stāstu šogad īpaši izcelt.

Kokmuiža bijusi izdaudzināta ar svētku tradīcijām. Īpaši krāšņi tikuši atzīmēti parka svētki, iekļaujot lekcijas, teātra un orķestra priekšnesumus un balli. Mūsdienās svinību tradīcijas turpina 1980. gadā pārbūvētajā muižas austrumu klētī – kultūras nama sarīkojumu zālē, kā arī svinot Kokmuižas svētkus vēsturiskajās Kokmuižas pils kompleksa teritorijās un senajās ēkās, tostarp, protams, Kokmuižas pilī, kurā mūsdienās mājvietu radusi Kocēnu pamatskola.

Īpaša vieta Kokmuižas kultūrvēsturiskā mantojuma stāstā ir senajai Kokmuižas alus darītavai, kas kādreiz brūvējusi alu tieši Kokmuižā. Mūsdienās zīmolu “Kokmuižas alus” atjaunojusi “Valmiermuižas alus darītava”, kura uzsākusi senās Kokmuižas alus darītavas garšu izpēti un eilu alu ražošanu.

Mūsdienās Kokmuižas svētkos uzstājas arī amatiermākslas kolektīvi – dejotāji, teātra spēlētāji, koristi un orķestru dalībnieki, norisinās muižas tirgus, ir izstādes, lekcijas u.tml.

Par vēsturi:

Kokmuiža (Kokenhof) pirmo reizi vēstures avotos pieminēta jau 1582. gadā. Mūsdienās redzamās neobaroka stilā celtās ēkas pamati likti 1880. gadā, kad to pārvaldīja vācbaltiešu muižnieku Šrēderu dzimta. Pils vēsturiskajā kompleksā ietilpst arī alusdarītava, ķieģeļu ceplis un parks. Kokmuižas parks savulaik varēja sacensties ar krāšņajiem puķu dārziem Holandes Keukenhofā. 18. gadsimta beigās tēva muižā savas daiļdārznieka iemaņas aizsāka vēlākais Krimas botāniskā dārza direktors Nikolajs Anders fon Hārtviss. Angļu stila parku paplašināja Šrēderu dzimtas saimniekošanas laikā. 2012. gadā Kokmuižas parkā notika pārbūve, izveidojot jaunu muižas partera plānu – parka centrā novietots pirmais Latvijā sfērisks saules pulkstenis.

Laika posmā no 20. gadsimta sākuma līdz 1930. gadam Kokmuižas pils ēka tika izpostīta. 1937. gadā Kokmuižas kungu māja pēc ievērojamā tā laika arhitekta Arnolda Čuibes projekta pielāgota skolas vajadzībām. Otrā pasaules kara gados skolas direktors bijis slavenais latviešu kordiriģents Roberts Zuika. 1997. gadā remonta laikā skolotāju istabā tika atklāts 20. gadsimta sākuma oriģinālā interjera sienas gleznojums.

Pirmās ziņas, par to, ka Kokmuižā brūvēts alus, rodamas kopš 1688. gada. Alus darīts vietējo krogu vajadzībām un pašpatēriņam līdz 18. gadsimtam ar pārtraukumiem karu un sērgu laikos. 1857. gadā dibināta rūpnieciska apmēra alus darītava un spirta dedzinātava, kas pastāvējusi līdz 1940. gadam. Brūzis savu darbu uzsācis ar vienu meistaru un trīs strādniekiem. Paplašinot darītavu, apgādājot ar jaunākajām tehnoloģijām un mehānismiem, tā ar laiku kļuva par lielāko lauku darītavu Vidzemes guberņā. 1898. gadā saražoja 270 200 spaiņus (3323190 litri) alu, kas bija vairāk nekā puse no Valmieras apriņķa alus darītavu sabrūvētā apjoma. Nozīmīgākos ražošanas apjomus darītava sasniedza 19. gadsimta beigās, krietni pārspējot citas Vidzemes guberņas muižu alus darītavas. 1909. gads. Lielākā alus darītava Krievijas lauku apvidos, trešā lielākā Baltijas provincēs. 100 strādnieku. Kokmuižas alus esot izcēlies ar īpašu garšu, jo ūdens alus brūvēšanai ticis ņemts no avota, kas iztecējis no Kreiļkalna, un ticis uzkrāts no ozola ripām izliktā baseinā (tagadējā Kocēnu dīķa vidū). Kokmuižas alus brūzī darinātais alus kādreiz ieguvis vairākus apbalvojumus starptautiskās izstādēs. 19. un 20. gadsimta mijā alus tika saražots ap 270 tūkstošiem spaiņu gadā.

Koktēlnieku plenērs

Vika pasaku parks – parks ģimenei un atpūtai Mazbriedes krastā. Parks tika izveidots 2006. gadā, īstenojot vienu no pirmajiem Eiropas Savienības projektiem Dikļu pagastā sadarbībā ar Somiju.

Pirmo koka skulptūru autori ir koktēlnieki brāļi Rūrāni. Šobrīd parka apmeklētājus priecē 23 koka figūras, kuras ir rakstnieka Viktora Kalniņa stāstu, multiplikācijas filmu un grāmatu tēli.

Lai parks pilnveidotos un atjaunotos, 2013. gadā sadarbībā ar profesoru un koktēlnieku Vilni Kazāku tika organizēts pirmais Koktēlnieku plenērs, kur uzaicinātie koktēlnieki un studenti veidoja koka skulptūras. Tās papildināja Vika pasaku parku. Sadarbībā ar Rīgas Tehniskās universitātes un Latvijas Mākslas akadēmijas mācību spēkiem un studentiem šobrīd norisinās jaunrades veicināšana parka attīstībai.

Latvian Voices a capella festivāls

A cappella nav tikai muzicēšanas veids. A cappella ir dzīvesveids, kas māca labāku savstarpēju sapratni, komunikāciju un, lai cik naivi tas skanētu, veido labāku pasauli.

Kopš 2009. gada vokālās grupas “Latvian Voices” dalībnieki ir guvuši pieredzi a cappella festivālos, forumos, meistarklasēs un konkursos 24 pasaules valstīs. Grupa Latvijas mūzikas ierakstu Gada balvas laureāti, Pasaules koru olimpiādes čempiona titula ieguvēji. Grupa “Latvian Voices” apliecinājusi, ka ir viena no vadošajām a cappella žanra pārstāvēm Eiropā, un kļuvusi par kvalitātes zīmolu, kas Latvijas a cappella dziedāšanas tradīciju nes tālu aiz Latvijas robežām.

Valmiera ir kļuvusi par a cappella galvaspilsētu, jo pilsētā jau sešus gadus norisinās Latvian Voices a cappella festivāls, aicinot interesentus gan uz koncertiem, gan izglītojošām meistarklasēm.

Aicinām uz dziedātāju un klausītāju vienojošiem koncertiem 2023. gadā!

Livonijas Indriķa diena

Indriķa diena Rubenē norisinās katru gadu jūlija svētdienā ap Indriķa vārda dienas laiku (12. jūlijs).

Zīmīgākie dienas notikumi ir konference par Rubenes kultūrvēsturisko mantojumu, dievkalpojums, gardo recepšu no pirmās pavārgrāmatas iedzīvināšana, ekskursijas, kā arī koncerti u.c. saistošas aktivitātes, atsaucoties uz vēstures notikumiem.

Rubenē 13. gadsimta sākumā izveidota viena no senākajām kristīgajām draudzēm, kā arī Rubene ir vieta, kur savulaik Imeras katoļu priesteris Indriķis (Henricus de Lettis) sarakstīja bagātīgāko no vēsturiskajiem pirmavotiem par tagadējās Latvijas un Igaunijas teritoriju – Indriķa Livonijas hroniku.

Taču viņš nav vienīgā vēsturiski nozīmīgā Rubenes personība – 18. gadsimtā baznīcā par mācītāju kalpojis Kristaps Harders, kurš ir bijis arī grāmatnieks. Viņš Rubenes drukātavā jeb, kā to tolaik sauca, driķētavā nodrukāja pirmo pavārgrāmatu latviešu valodā, kā arī daudzas citas tieši latviešiem domātas grāmatas.

2020.gada oktobrī Latvijā pirmā drukātā pavārgrāmata latviešu valodā “Tā pirmā pavāru grāmata. 414 senas receptes no 18. gadsimta” tika pārizdota, lai tā būtu pieejama ikvienam interesentam.

2022.gadā Indriķa diena notika jau septīto reizi. Rubenes baznīcas dārzā notika īpašs koncerts “Cik mirklis svēts”, kurā piedalījās komponists Jānis Lūsēns un mūziķis Zigfrīds Muktupāvels, izpildot fragmentus arī no teātra izrādes “Indriķa hronika”.

Mazie opermūzikas un mākslas svētki

Mazie opermūzikas un mākslas svētki aizsākās 2014. gadā ar pavisam mazu naktskoncertu, kurā piedalījās tikai trīs mākslinieki. Šobrīd svētki izauguši, kļuvuši krāšņāki, tomēr aizvien mēģinot saglabāt šo mazo, jauko intimitāti, kad skatuve dzīvo kopā ar skatītāju.

Rīkojot opermūzikas nakts koncertu senās muižas un parka teritorijā, tiek aktualizēta Sēļu muižas kultūrvēsturiskā mantojuma nozīmība. Ikviens aicināts klātienē baudīt augstvērtīgu un profesionālu mākslinieku sniegumu, nodrošinot kvalitatīva kultūras piedāvājuma pieejamību Vidzemes laukos, tādējādi arī attīstot un saglabājot muižas vēsturiskās tradīcijas.

Sēļu muiža, seno ēku un ainavu parka ieskauta, joprojām ir pagasta administratīvais un kultūras centrs. Pēdējos gados Sēļu muiža lieliski kalpo arī kā tūrisma objekts, atpūtas un saviesīgu pasākumu norises vieta. Senais muižas parks ar dīķi un Mīlestības saliņu rosināt rosina pasapņot par muižas dzīvi, kas tajos senajos laikos saistījās ne tikai ar saimniecisko darbību, bet arī ar laikmetam atbilstīgu kultūras dzīvi. Muižās tika rīkoti koncerti, uzņemti viesi. Laika gaitā muiža ir pārbūvēta vairākkārt, tomēr tās senatnīguma īpašā gaisotne saglabājusies. Pirmās ziņas par Sēļu muižu saistāmas ar 1561. gadu, 1563. gadā Polijas karalis Augusts Zigismunds muižu uzdāvina Selburgas pilskungam Kasparam Zīborgam fon Vislingenam. Tā radies muižas un pagasta vēsturiskais vāciskais nosaukums Sehlen.

Koncertu cikls “Mūda”

Koncertu cikls “Mūda” – mūzika dabā. Unikāls, muzikāls stāsts par cilvēku, mūziku un dabu, tās skanīgo mijiedarbību un līdzpastāvēšanu. Sajūtu koncerti ir muzikāls baudījums, kura laikā izvēlētā norises vieta kļūst par neierastu, vēl neapgūtu skatuvi un vienlaikus – skaistu ainavisko scenogrāfiju. Mūda ir tematisks koncertu cikls, kas katrs pievērš uzmanību vienai no dabas stihiju tēmām – ZEME, GAISS, UGUNS, tādā veidā apzinot un popularizējot jaunas dabas vietas Valmieras apkārtnē.

Pašdarbnieku svētki

Valmieras novadā jau vairākus gadu desmitus amatiermākslas kolektīvi reizi gadā svin Pašdarbnieku svētkus. Valmieras, Mazsalacas, Strenču, Vaidavas, Rūjienas, Trikātas un Burtnieku Kultūras centros vai brīvdabas estrādēs tiek veidotas īpašas koncertprogrammas, uzvedumi, kuros piedalās visi kultūras centru un to
struktūrvienību amatiermākslas kolektīvi. Neiztrūkstoša šo svētku sastāvdaļa ir Tautas lietišķās mākslas studiju darbu izstāde, kā arī svētku balle. Šie svētki ir nozīmīgi kā kolektīvu dalībniekiem un vadītājiem, tā arī skatītājiem. Koncerti tiek ļoti gaidīti un gatavoti ar lielu atbildības sajūtu. Interesanta tradīcija veidojusies Mazsalacā un Rūjienā – bijušas reizes, kad Pašdarbnieku svētkos kolektīvu dalībnieki un viņu vadītāji ir skatītāju rindās un bauda koncertu citu mākslinieku izpildījumā.

Plostnieku svētki

Iedomājieties – Gauja pilna ar aptuveni sešus un četrus metrus gariem baļķiem, kas, cits pie cita sastājušies, veido tik blīvu kārtu, ka ūdens gandrīz nav redzams! Un tos meistarīgi virza plostnieki, vietas ieņēmuši uz 70–80 metrus garā astes plosta. Tāds skats bija ierasts līdz 20. gadsimta 60. gadu beigām, kad Gauja bija ūdensceļš kokmateriālu transportēšanai. Mūsdienās plostnieku amatu prasmes mērķtiecīgi nodotas nākamajām paaudzēm, un 2021. gadā Latvija tās pieteica UNESCO Cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma reprezentatīvajam sarakstam.

Gatavošanos apmēram 37 kilometrus garajam braucienam sāk jau vairākas dienas iepriekš. “Izmantojam apmēram 35 kubikmetrus kaltušu priežu. Vienu dienu no piecus līdz sešus metrus gariem baļķiem sienam plostu, kas sanāk aptuveni 80 metrus garš. Pēc svētkiem vesela diena paiet, kamēr baļķi no upes izzvejoti. Atceros, ka pirmo reizi plostu sējām kādas 12 stundas, tagad, kad pagājuši jau 25 gadi, plosts ir gatavs apmēram septiņu stundu laikā.,” stāsta plostnieks Jānis Vāvere.

Sākotnēji kokmateriāli tika sieti plostos, baļķiem dodoties vairāk nekā 300 kilometru garajā ceļā. Pēc Otrā pasaules kara sākās baļķu vaļēja pludināšana, kam sekoja plostnieki uz sieta plosta, virzot vērtīgo kravu. “Upe nosaka plosta izmēru, piemēram, Daugavā tie varēja būt platāki, jo arī upe ir platāka. Plostniekiem ir jāpārzina upe, tās daba. Gaujā bija vairākas šķērsragatas, kas regulēja kokmateriālu plūsmu, turklāt bija vairāki posteņi, tostarp arī Strenčos, ūdensceļā darbojoties pludinātāju brigādēm. Baļķi no Gaujas nokļuva Mazajā Baltezerā, kur bija ūdensdārzi baļķu izcelšanai, lai tos apstrādātu un tālāk jau transportētu ar kuģīti.”

Pludiņu jeb pludinātāju darbs nebija viegls. To ietekmēja arī sastrēgumi un ūdens līmeņa svārstības. Arī Jānis šo 25 gadu laikā pieredzējis bīstamas situācijas gan augstā ūdens līmeņa dēļ, kad 2013. gada plūdu laikā plosts aptinās ap tilta balstiem un sadalījās četrās daļās, gan tad, kad upē ūdens līmenis bijis zems. “Plūdu laikā bija ļoti grūti tikt malā. Plosta garums un masa liela, bija jāpacīnās. Turklāt Gauja ir strauja un līkumaina. Savukārt citā gadā, kad bija zems ūdens līmenis, sanāca braukt tumsā, pamanījāmies 70–80 metrus garo plostu vēl apgriezt riņķī.”
Plostniekiem ir arī savs vārdu krājums, kas apkopots grāmatā “Tradīciju burtnīca. Gaujas plostnieki” iekļautajā vārdnīcā (grāmatas sagatavotāja – Ieva Vītola). Arkla kurpe, begani, urpis, knebļi, pasieris, sekacis, tarataika, žviras – tie ir tikai daži vārdi, kas apliecina prasmju unikalitāti. “To var apgūt darot, tāpēc amata prasmes ir jākopj un jānodod nākamajām paaudzēm. Sadarbojamies ar citām valstīm, dalāmies pieredzē. Mums ir svarīgs uzdevums plostnieku amatu prasmes nodot tālāk, lai šis īpašais mantojums nepazustu.

2018.gadā Gaujas plostnieku amata prasmes tika iekļautas Nacionālajā nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā, biedrībai “Gaujas plostnieki” sākot sadarbību ar plostnieku biedrībām no Austrijas, Čehijas, Polijas, Spānijas un Vācijas un veidojot pieteikumu plostnieku amata prasmju iekļaušanai UNESCO Cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma reprezentatīvajā sarakstā. Pieteikums tiks izskatīts 2022. gadā. Plostnieku amatu prasmes ir zināšanas par baļķu sagatavošanu, plostu siešanu un pludināšanu pa Gauju, izmantojot upes straumi un labi pazīstot tās plūduma raksturu pavasarī.

Rūjienas saldējuma svētki

Svētku pirmsākumi meklējami pagājušā gadsimta 90. gados, kad pilsēta bija savas identitātes meklējumos. 2001. gada 3. augustā pilsētas pašvaldība sadarbībā ar “Rūjienas piensaimnieku biedrība” rīkoja pirmos Latvijas saldējuma svētkus ar moto “Rūjiena – saldējuma galvaspilsēta”. 2002. gadā bija mēģinājums turpināt iedibināto tradīciju, taču tas īsti labi neizdevās. No 2003. gada augusta sākumā tika sākta jauna tradīcija – Rūjienas pilsētas svētki, kas turpinās joprojām.
Saldējuma svētku ideja tika atjaunota pēc 16 gadiem. Pirms tam gan, 2008. gadā, aizsākās vēl kāda tradīcija – Rūjienas vārda dienas svinības. Ideja par svētkiem radās bērnudārzā “Vārpiņa”, kādam puisītim vēloties uzzināt, kad Rūjiena svin vārda dienu. Talkā nāca Rūjienas Izstāžu zāles vadītāja Līga Siliņa, kura vēstures avotos atrada informāciju par Rūjenes pārdēvēšanu par Rūjienu 1923. gada 29. maijā.

Līdz 2016. gadam tieši šajā datumā ik gadu notika pilsētas vārda dienas svinības. 2017. gadā svētku atbalstītāju pulkam pievienojās uzņēmums “Rūjienas saldējums”. Kopš šī gada pilsētas vārda dienai tuvākajā sestdienā tiek svinēti “Rūjienas saldējuma svētki”, vienlaikus atzīmējot arī pilsētas vārda dienu.

Simjūda tirgus

Ikviena lielāka tirdzniecības darījumu vieta sendienās bija tirgus. Galvenās tirgus vietas, tostarp arī Valmierā, veidojās pilsētu centros. Šāds tirgus pie Valmieras Sv. Sīmaņa baznīcas rīkots baznīcas aizgādņa – svētā Sīmaņa dienā oktobrī. Tas kļuva par lielāko tirgu Vidzemē pirms ziemas. Pamazām tirgus ieguva Simjūda nosaukumu, apvienojot tai dienā baznīcas kalendārā ierakstītos Sīmaņa un Jūdas vārdus.

Senākās rakstītās ziņas par Valmieras tirgiem un gadatirgiem saglabājušās no 17. gadsimta. Tolaik par tirgus dienām bija noteiktas trešdienas un piektdienas. Preču pārdevēji Valmierā ieradās uz Annas un Simjūda gadatirgiem. Tirgū pārdeva dažādu šķirņu alu un brandavīnu, lopus un pārtikas preces. Arī tolaik pārbaudīja preču kvalitāti, par tirgošanos pārdevējam bija jāmaksā nomas maksa. 19. gadsimtā Valmierā notika trīs gadatirgi Annas, Matīsa un Simjūda dienā. Tos dēvēja par liellopu un krāmu tirgiem. 20. gadsimta pirmajā pusē vairāk ziņu saglabājušās tieši par Simjūda gadatirgu, kas tolaik bija iecienītākais gadatirgus Ziemeļvidzemē. Te pārdeva aitas, govis, zirgus un citus lopus no visas Latvijas. Iegādāties varēja arī dažādas preces, tostarp piebaldzēnu izslavētos audeklus un smilteniešu koka traukus.

Valmieras iecienītais tirgus pastāvēja līdz 1940. gadam. Valmieras muzejs atjaunoja vēsturisko Simjūda gadatirgu 1996. gadā, un mūsdienās tas notiek katra gadu oktobra sākumā. Tirgotāji teic, ka Simjūds ar plašo kultūras programmu un īpašo gaisotni ieguvis popularitāti gan apmeklētāju, gan arī tirdzinieku vidū.
Padomju Savienības laikā amatniecība netika atbalstīta, bet iznīcināt to nevarēja. Arī šodien ir seno amatu turpinātāji, kas pārmantojuši senās amatu tradīcijas. Vēsturiski gadatirgi bija ļoti nozīmīgi ne tikai ekonomiskajā, bet arī kultūras un sabiedriskajā ziņā. Bet šodienas un rītdienas Valmieras plašajā novadā sen vairs nevaram runāt tikai par vienu amatnieku tirgu. Amatnieku un mājražotāju tirgus ideja jau daudzu gadu garumā ar dažādām tēmām tiek attīstīta arī Valmiermuižā, Kocēnos, Rūjienā, Mazsalacā, Strenčos. Arī pircēji brauc uz tiem, lai baudītu tirgus atmosfēru, iegādātos ko īpašu un lietderīgu. Tirgus norisēs paralēli tirgošanās procesam ietilpst seno amatu prasmju demonstrējumi, koncertprogramma – viduslaiku, latviešu tautas deju un dziesmu programmas, senās mūzikas programmas, leļļu izrādes, cirka elementi, senie kaujas mākslas demonstrējumi, viduslaiku un mūsdienu atrakcijas un spēles, viduslaiku ēdienu un dzērienu gatavošana.

Amatniecības tirgos rādīt dažādos vēsturiski saglabājušos amatus, ir latviskā dzīvesziņa, īpašais kods. Amatnieks radīdams jebkuru lietu, tajā ieliek savu sirds siltumu, piederību tautai, zemei, viņš iedod lietai uzdevumu. Amatnieku tirgus ir daudz vairāk, kā parasta iepirkšanās – tā ir tautas tradīcija un mentalitāte. Lai tradīcija, kas nākusi no senčiem būtu dzīvotspējīga, tā jāpārņem un jāattīsta no paaudzes paaudzē. Ikviena amatnieka īsts darinājums – māla bļoda vai krūze, koka karote vai dakša, lielais, rūtainais vilnas lakats vai lina kleita un vēl un vēl, sevī ietver simbolus, pasaules kārtību, senču tradīciju un to pārmantojamību no paaudzes paaudzē.

Spēlmaņu svētki Dikļos

Pagājušā gadsimta 80. gados Valmieras Drāmas teātra režisors Pēteris Lūcis uzsāka tradīciju katru gadu augustā rīkot Teātra svētkus Dikļos “Spēlmaņu svētki”.
Pēc režisora nāves iestājās pauze, taču 1996. gadā svētku tradīciju atjaunoja Latvijas amatierteātri, katru gadu tiekoties un spēlējot izrādes Zundu rijā, kultūras centrā un Neikenkalna dabas koncertzālē.

Teātra svētki ir atvērti jauninājumiem un mūsdienīgām izrādēm. Izrādes vērtē profesionāli aktieri un režisori, labākajām izrādēm un aktieriem piešķirot titulus.

Starptautiskais ziemas mūzikas festivāls

Senās Mūzikas festivāla pianistu konkursi kopā ar Valmieras Mūzikas skolas kamerorķestri diriģenta Aivara Cepīša vadībā aizsākās 1996.gadā – V Senās Mūzikas festivālā, konkursa žūrijas lomābija klausītāji un uzvarētājam bija tas gods spēlēt festivāla noslēguma koncertā.

Konkurss no maza reģionāla pasākuma izauga par starptautisku topošo pianistu forumu, gadu gaitā mainījās konkursa nosaukums, pirmie deviņi konkursi bija Mazo pianistu konkursi, sākot no desmitā konkurss kļuva starptautisks. Tas kļuva populārs ne tikai Latvijā, bet tajā katru gadu piedalījās arī arvien jauni ārvalstu ciemiņi. Kopš 2019. gada konkurss nes Jautrītes Putniņas vārdu.

Lai nezustu objektīvais skats no malas, žūrijā aicinājām dažādus klavierspēles speciālistus, konkursus vērtējuši Latvijā un starptautiskā mērogā atzīti profesionāli pianisti un pedagogi.

Par vienu no pasākuma galvenajiem sasniegumiem jāmin fakts, ka daudziem konkursa dalībniekiem un laureātiem šīs uzstāšanās kalpojušas par tramplīnu turpmākajai profesionālajai izaugsmei un karjerai – Klāvs Ābols, Roberts Ķibermanis, Anna Berklāva, Inese Ķīkule, Jēkabs Jančevskis, Aleksejs Peguševs, Daumants Liepiņš, Katrīna Gupalo, Rihards Plešanovs un citi izvēlējušies mācīties mūzikas vidusskolās, studēt JVLMA vai ārzemēs, daži jau kļuvuši profesionāli pianisti.

Konkurss turpina savu attīstību. Konkursa mērķis ir attīstīt jauno pianistu profesionālās prasmes un uzstāšanās kultūru klavierspēlē. Turklāt tā ir lieliska iespēja aprunāties ar žūrijas pārstāvjiem, lai saprastu, kas ir katra audzēkņa stiprās puses un pie kā vēl jāpiestrādā. Viņi ir atvērti, labprāt sniedz padomus, izprot bērna spējas konkrētos vecumposmos, prot viņus ieinteresēt un motivēt.

Nākamais Jautrītei Putniņai veltītais Starptautiskais pianistu konkurss notiks 2023. gadā 25.janvārī.

Tomātu svētki

2016.gadā Latvijā aizsākās Tomātu svētku tradīcija Brenguļos – dažādu tomātu šķirņu izstāde. Tad norisinās arī mājražotāju un amatnieku tirgus, kā arī ir iespēja nogaršot tomātu zupu. Tomātu kolekcionāri sniedz konsultācijas, tirgo tomātu sēklas, kā arī palīdz interesentiem pārbaudīt līdzi paņemto dārzeņu nitrātus un noteikt pH līmeni augsnes paraugiem.

Uzzinot jaunas receptes, atklājot virtuves noslēpumus un jaunas garšas, Tomātu svētkos notiek arī meistarklases profesionālu pavāru vadībā. Protams, galvenais varonis receptēs ir tomāts.

Rokfestivāls “Vērte” manifests

Rofestivāls “Vērte” manifests

Tā 2018. gadā dzima rokfestivāls “Vērte”. Nosaukums ir atvasināts no vārda vērtība, un ir atsauce uz Cēsu grupas “Ghettozloba” dziesmu “Vērte”. “Ghettozloba” ir viena no daudzām rokgrupām, pie kuras mēs – vienaudži – uzaugām un piedzīvojām neaizmirstamus koncertus, jo mūziķi spēja radīt fantastisku enerģiju. Mums kā šī, tā arī citas rokgrupas šķita fenomenālas, jo lika ielūkoties dziļāk tajā, kā atspoguļojas rokmūzikas duālisms subkultūras ietvaros, veidojot savdabīgu Maslova piramīdu, jo “kas citiem zelts, tas Tev šķiet lēts” (atsauce uz dziesmas “Vērte” liriku), un otrādāk.

Festivāla koncepts un viens no mērķiem ir parādīt rokmūzikas dažādību un kopumā underground kultūru (un ne tikai), kas slēpj daudzus mums tepat līdzās esošos mūzikas tīrradņus, kuri atšķiras gan ar žanru īpatnībām, gan ar vēstījumiem, ko tie reprezentē. Tāpat arī vēlējāmies radīt vidi, kurā uzstāties šāda tipa mūziķiem, jo Latvijas pašmāju skatuves ir visnotaļ būtiski sarukušas – it īpaši tās, uz kurām varētu kāpt konkrētu žanru mūziķi. Līdz ar to mūsu mērķis bija dot iespēju uz skatuves spēlēt gan tiem mūziķiem, kuri ir snieguši savu pievienoto vērtību Latvijas rokmūzikā, gan arī jaunajiem censoņiem, kuriem šis festivāls varētu būt viens no atspēriena punktiem, lai redzētu savam darbam augļus un motivētu turpināt iesākto. Kas gan var būt patīkamāks par mirdzumu mūziķu acīs, sajūtot atgriezenisko saiti no klausītāju puses?

Trešais un galvenais rokfestivāla “Vērte” mērķis ir kontrolētos apstākļos radināt jauno paaudzi pie mūzikas dažādības, līdz ar to šis festivāls ir ģimenei ar bērniem draudzīgs. Ideja ir motivēt jauno paaudzi, lai viņi ne tikai iepazīstas ar mūzikas dažādību, bet, iespējams, šie pasākumi vismaz daļai no viņiem varētu kļūt par iemeslu pievērsties mūzikai kā tādai, un varbūt pat konkrēti tieši rokmūzikas žanram, tādējādi turpinot šo rokmūzikas stāstu pašiem un kļūstot par daļu no “Vērtes” pēcāk.

Rokfestivāls “Vērte” – tā ir ģimene, kuru vieno rokmūzika. Organizēšanā piedalās mani vienaudži, skolas biedri un rūjienieši, kuri turpina strāvot rokmūziku. Bez viņiem šo nebūtu iespējams paveikt. Paldies visiem, kuri atbalsta šo pasākumu ar savu ierašanos, ar dalīšanos informācijā, kā arī ar finansiālo segumu, lai rokfestivāls “Vērte” varētu turpināt dzīvot un iedvesmot ar kārtīgu rokmūziku.

“Rūvenieši” var! Tiekās rokfestivāls “Vērte” 2023!

Ar cieņu
M. Galzons