Kocēnu pagastā

Nostāsti vēsta, ka senatnē Zilākalna apkaimē dzīvojuši daudzi zintnieki un vārdotāji. Ne tik senos laikos Zilākalna tuvumā dzīvoja un ļaudis dziedināja slavenā Zilākalna Marta, īstajā vārdā Marta Rācene. Martas brīnumdarītājas spēju liecinieku Latvijā ir simtiem. Pēc tam, kad padomju varas tik ļoti nemīlētā dziedniece nelabprāt pameta mājas Zilākalnā, viņa pārcēlās uz Raunu, taču līdz pat nāvei 1992. gadā ļaudis viņu turpināja saukt par Zilākalna Martu.
Pat Zilā kalna nosaukums dod norādes par to, ka vārds "Zilaiskalns" saistīts ar lietvārda sakni "sil" vai "zil", kas saistīta ar vārdu "zīlēt" vai krievu vārdu "sila" - spēks. Tiek uzskatīts, ka mazāka ietekme uz kalna nosaukumu bijusi īpašības vārdam "zils", kas raksturo apkārtnes purvu radīto zilas miglas plīvuru ap kalnu.
Zintnieks un zemes enerģijas pētnieks Totis (īstajā vārdā Jānis Neibergs) izpētījis, ka Zilaiskalns ir spēcīga svētvieta. Pētnieks uzskata, ka šādas spēka vietas vienmēr atrodas vismaz divu uguns āderu krustpunktu centrā, savukārt Zilākalnā krustojas četras uguns āderes, āderu krustpunktam apkārt cilvēku izveidoti 14 enerģijas un 1 uguns aplis. Zilākalna virsotnē iezīmēts šis spēka vietas centrs, kurā ir vislielākā enerģijas plūsma. Pie ieejas spēka vietā novietots arī senais Upurakmens (Akmens garums ir 90 cm, platums 60 cm un tam ir mākslīgi veidots 42 x 31 cm liels un 11 cm dziļš bļodveida dobums), kurš, reiz nogrūsts no kalna, tagad novietots kalna virsotnē, kur, domājams, arī bijusi tā īstā vieta.
Spēka vietās cilvēki uzņem pozitīvu enerģiju, raisās jaunas domas, rodas iedvesma. Par to liecina apstāklis, ka Zilaiskalns par iedvesmas avotu kalpojis daudziem latviešu literātiem. Par Zilokalnu rakstījuši Auseklis, Rainis, Kārlis Skalbe, Jānis Akuraters, Marta Grimma, Skaidrīte Kaldupe, Pāvils Rozītis, Māra Zālīte, Valdis Rūja.

127 metrus augstais Zilaiskalns ir simbols, arhetips, garīgs tēls - latviešu tautas brīvības dziņu iemiesojums, kuru Garlībs Merķelis attēlojis savā darbā "Vanems Imanta". Arī A.Pumpurs izmantojis teiku par Zilajākalnā apglabāto lībiešu vadoni Imantu, atveidojot to kā tautas atmodas personificējumu:

Valsts nozīmes arhitektūras piemineklis ir Rubenes luterāņu baznīca, kurā atrodas valsts nozīmes mākslas pieminekļi - kancele ar gleznojumiem (18.gs.vidus), oblatu kārbiņa (1755.g.), kauss ( 1849.g.).

Rubenes draudzē par priesteri no 1208. gada līdz pat savai nāvei kalpoja slavenais hronists Latviešu Indriķis, tādēļ Rubenes luterāņu baznīca - vieta kur pirms gandrīz 800 gadiem tika likti latviskās kristietības pirmsākumi - pavisam noteikti ir apskates vērta. Latviešu Indriķis, atbilstoši vēstures liecībām, senajā Imeras novadā 1208. gadā sāka vadīt pirmo draudzi vēsturē, kuras locekļi bija tikai latvieši. Lai arī atsevišķi vēsturnieki pieļauj iespēju, ka draudze, kur kalpojis Indriķis, sākotnēji atradusies pie netālajiem Mujāniem, pārsvarā valda uzskats, ka vēsturē pirmās latviešu draudzes pulcēšanās vieta atradusies turpat, kur tagadējā Rubenes baznīca, kas celta 1739. gadā, ietverot tajā arī 14. gs. būvētās baznīcas altārdaļu. Ja kas - viduslaikos baznīcas jumts esot bijis klāts zili glazētiem māla dakstiņiem.
Tāpat interesanti, ka Rubenes baznīcas grīdas atjaunošanas laikā 2000. gadā tika atrastas unikālas, senas kapenes, par kuru pastāvēšanu līdz šim nebija ziņu. Teikas vēsta, ka tur varot būt apglabāts Latviešu Indriķis, taču to pierādīt protams, nav iespējams.
Teika stāsta: “Senos laikos gribējuši celt baznīcu, bet, ko pa dienu uzcēluši, to pa nakti kāds nojaucis. Tad veci cilvēki devuši padomu, lai kādu dzīvu cilvēku iemūrējot baznīcā, tad uzcelšot. Meistars nu aizgājis uz tīrumu, kur strādnieki strādājuši, un prasījis: „Kas grib jaunās baznīcas atslēgas glabāt?” Viens puisis, vārdā Rubis, tad arī gribējis atslēgas sargāt. Rubi nu iemūrējuši baznīcā. No tā laika vairs negāzusies un saukta par Rubenes baznīcu.”

Kocēnu pagasts, meža malā, 470 m uz DR no Vītolēniem. Valsts nozīmes kultūras piemineklis.
Akmens izmēri 2,35 x 2,0 x 1,3 m. Ālandes kvarca porfirīts, sarkanrozā, pabāls no virsmas, jo akmeni skārusi dēdēšana. Šo akmeni pēdējā apledojuma laikā (pirms 25-12 000 gadu) ledājs ir atnesis no Ālandes salu reģiona.
Spriežot pēc akmens nosaukuma, teikām, atrastā metāla zirdziņa un citiem apkārtnes pieminekļiem, Velna pulkstenis uzlūkojams par senu kultakmeni. V. D. Balodis grāmatā “Jumeras leja un viņas ievērojamas vietas” par Velna pulksteni rakstīja: “Stāsta, ka pie šī akmeņa atraduši metala zirdziņu, ko žīds par 5 rbļ. nopircis”. Minētajā grāmatā publicēta arī interesanta teika: “Velns bijis pie Dieva viesos. Laiks uz māju steigties, jo pulkstens drīz 12. Te gaiļi dzied, un velns, savu pulksteni aiz bikšu skrotes bāzdams, ātrumā aizbāž garām un pulkstens nokrīt zemē”. V. D. Balodis minējis arī nostāstu, ka pie šī akmens esot arī nauda žāvējusies. Līdzīgu iepriekšējās teikas variantu pierakstījis novadpētnieks Kārlis Bukums: “Reiz Dievs ielūdzis savu pretinieku Velnu pie sevis ciemā. Velns apģērbies pa godam, arī pulksteni - akmeni - iebāzis kabatā. Kad jau pusnakts bijusi klāt, bet viesības gājušas vēl spēkā, Velns paskatījies savā pulkstenī un gailis dziedājis, jo pulkstenis jau rādījis 12. Velns steigdamies to bāzis aiz bikšu skrots, bet nobāzis garām, un tas nokritis Mujēnu pagastā, Vītulēnu pļavā, kur tas vēl pēdējos gados, varbūt arī tagad, ir redzams”.

Mujānu – Dūķeru novads 13. gadsimtā piederēja Rīgas bīskapam. Pirmo reizi Mujāni tika minēti 15. gadsimta beigās kā Evalda Patkula īpašums. 1494. gadā tie piederējuši Hansam Ikskiuam, 1503. gadā pārdoti Johanam Patkulam, bet 1522. gadā Mujānu īpašnieks minēts Hanss Rozens. Rozenu dzimtas valdījumā Mujāni atradušies līdz pat zviedru laikam. 1622. gadā Mujāni piešķirti Gustava II Ādolfa valsts kancleram Akselam Uksenšērnam, kura dzimtas valdījumā tie atradās līdz pat muižu redukcijai. Pēc Ziemeļu kara (1727) kā kroņa muiža Mujāni piešķirti Krievijas galma virsmaršala, grāfa Gustava Lēvenvolda lietošanā, bet kopš 1740. gada – ģenerāldirektoram, baronam Mengdenam. Viņa meita Eleonora, ģenerālgubernatora Brauna sieva, maiņas ceļā muižu atdeva virskonsistorijas asesoram fon Mekam.
19. gadsimta sākumā Mujānu muiža piederēja atraitnei S. K. fon Mekai (dzimusi fon Mengdena). 1801. gadā fon Meks bija ieķīlājis Mujānu muižu par 60.000 valsts dālderu Kauguru muižas īpašniekam gvardes ritmeistaram, apriņķa deputātam, grāfam Georgam Heinriham Ludvigam (1768-1812) ar noteikumu, ka atraitne S. K. fon Meka tur varēs dzīvot līdz savai nāvei. Grāfs bija precējies ar Margaretu Elizabeti Doroteju fon Gersdofu (1775-1829). Valmieras luterāņu baznīcā kristīja visus piecus bērnus: Elizabeti Albertīni (1795-1797), Sofiju Konstanci Karolīni (1796-1878), Konstanci (1798-?), Aleksandru (1802-?) un Frīdrihu Moricu (1804-1887). Mūža nogalē ģimenes patriarhs G. H. L. fon Mengdens - Kauguru, Cempu, Mujānu, Dūķeru muižu īpašnieks - apglabāts dzimtas kapličā Valmieras Vecajā kapsētā, Gaujas krastā. 1832. gadā, sadalot mantojumu uz pusēm, dēli kļuva par īpašniekiem Kauguru un Mujānu muižai. Vecākais dēls Aleksandrs, pārsvarā uzturoties ārpus muižas vai dzīvojot Sankt-Pēterburgā, mantoja Kauguru muižu. Jaunākais dēls Morics, 1832. gadā pārejot pareizticībā, ne vien izpirka savā īpašumā Mujānus par 40.000 tūkstošiem rubļu, bet arī salaulājās ar pareizticīgo konfesijai piederošo Zinaīdu Butrimovu. Laulības notika Sank-Pēterburgā.
Mengdenu laulātais pāris lielāko daļu gada uzturējās savā īpašumā. Te saskanīgā laulībā piedzima bērni: Georgs (1836) un Vera (1840). Pats grāfs Frīdrihs Morics fon Mengdens mira Mujānos 1887. gadā un tika apglabāts blakus tēvam dzimtas kapos Valmierā. Viņa dēls, mantinieks Georgs Fjodorovičs dienēja imperatora kavalērijas pulkā un savu dzīvi saistīja ar Jevgēņiju Burcevu no Novgorodas. Visi vecā Morica mazbērni dzima Sankt-Pēterburgā: Jevgēņija (1859), Zinaīda (1878), Georgs (1861), Nikolajs (1866) un Dmitrijs (1873). Pareizticīgo konfesijai piederošais grāfs Georgs Fjodorovučs dienestu beidza ģenerālleitnanta pakāpē, nomira dzimtas muižā Mujānos 1902. gadā. Pēdējais Mujānu mantinieks bija Georga dēls Georgs Georgevičs, kurš dienēja vienā pulkā ar tēvu. 1890. gadā salaulājās Sankt-Pēterburgā ar galma freileni Mariju Sofiju Frederiki Dagmāru. I pasaules kara laikā (1917) Krievijas armijas ģenerāli Georgu apcietināja. Tālāko ziņu trūkst. Traģisks liktenis bija arī muižai. Padomju režīma laikā (20. gs. 80. gados) gājusi bojā 19. gadsimtā celtā koka kungu māja. No kādreizējās muižas godības apskatāma vairs tikai tajā pašā gadsimtā klasicisma stilā būvētā klēts.

Kocēnu pagasts, Mujānos. Valsts nozīmes arheoloģijas piemineklis
Mujānu pils bijusi Rīgas arhibīskapa vasaļa pils. Spriežot pēc vēstures avotu sniegtajām ziņām, Mujānu pils celta laikā starp 1473. g., kad tur vēl minēta muiža, un 1503. g., kad dokumentos sastopams pils apzīmējums. 1555. g. Livonijas piļu sarakstā Mujānu pils nosaukta par arhibīskapa vasaļu Rozenu mantotu īpašumu. 1601. g. pavasarī pili ieņēma zviedri, bet jau 1601. jūlijā to atkaroja poļi. Vēlāk gan zviedri Mujānu pili atguva. 1633. g. tika plānots pili nostiprināt. Tiek pieļauta doma, ka pils sagrauta Ziemeļu kara laikā. 19. gs. no Mujānu pils bija palikušas tikai drupas, izņemot Balto torni vairāku stāvu augstumā, un nebija vairs iespējams saskatīt apkārtmūra plānojumu. Pils pēdējais īpašnieks grāfs Morics Mengdens 19. gs. otrajā pusē licis Baltā torņa otrā stāva velvi noklāt ar cementa betonu.
Blakus Mujānu pils drupām atrodas Baltakmeņi - bijušā pagasta valdes ēka, tagad viesu nams, Mujānu tautas nams, dzirnavu ezers, dzirnavu drupas, Mujānu muižas parks un muižas klēts.

Bestes jūdžakmens ir 17. gs. ceļu būves un aprīkojuma piemineklis. Nosaukumu ieguvis no Bestes krogus pie kura atrodās arī šobrīd, tikai pati ēka saucās "Ābelītes". Akmens ir stēlas veida (garums 2,4 m, virs zemes paceļas 1,5 m) un tajā iekalts skaitlis "1686" un uzraksts "14M", kas apzīmē tā uzstādīšanas gadu un un attālumu Zviedrijas jūdzēs līdz Rīgai. Pēc visa spriežot šādi akmeņi uz zviedru ierīkotajiem pasta ceļiem varētu būt uzstādīti ik pa jūdzei, taču Bestes jūdžakmens ir vienīgais šodien zināmais eksemplārs.
Par Bestes jūdžakmeni tautā stāstīta populārā teika par divu puišu iemīlēšanos vienā jaunavā un mīlētāju traģisku bojāeju. Novadpētnieks K. Bukums pierakstījis šādu teikas variantu: "...Pilngadību sasnieguši, abi jaunieši (bruņinieku dēli – dvīņu brāļi) bija viņā, Alīdā (muižkunga ārlaulības ar zemnieku izcelsmes kalponi meitā, kalēja un viņa sievas audžu meitā) iemīlējušies. Kad viens no viņiem bija kopā ar tēvu karā, mājā palikušais gribējis izmantot gadījumu un salaulāties. Abi zirgu mugurās ar kalpotāju slepenu palīdzību devušies uz Rubeni, lai tur salaulātos. Tieši tajā dienā brālis pārnācis no kara un gājis līgavu apciemot. Dabūjis zināt, kas noticis, (tas) zirga mugurā (bēgļus) panācis netālu no bijušā Bestes kroga A gala, kur notikusi cīņa, un abi viens otru ar zobeniem tā sakapājuši, ka kaujas vietā kā krituši, tā tur palikuši guļam. Vēl tagad ceļa Z pusē uz grāvja kantes stāv akmeņu stabs, kurā iecirsts gadskaitlis „14.maijā 1686.gadā”.

Avoti atrodas 160 metrus uz dienvidrietumiem no Guķu mājām. Te vērojams neliels avoksnējs ar savdabīgiem ciņiem. Pie Gaujas labā krata vecupes sakrājas ūdens no avotiem un tas ieplūst Gaujā, kā strauts.

Granīta laukakmens, kura apkārtmērs sasniedz 14 metrus un ir 2.7 metru augsts. Šis laukakmens atrodas ceļa Valmiera – Straupe – Rīga malā, pretī Rubenes baznīcai.

Sietiņieža laukakmens guļ lēzenā ieplakā, kuru pakavveida ieskauj ar mežu apauguši pauguri. Tas ir sārts granīta laukakmens, kuru atnesis ledājs tūkstošiem gadu atpakaļ. Tā apkārtmērs ir 12 metri un tas sniedzas 1.7 – 2.2 metru augstu. Sietiņieža laukakmens atrodas Gaujas labajā krastā 120 metrus no sietiņieža pievadceļa.

Straupnieku karjera smilšakmens atsegums atrodas 500 metrus uz dienvidrietumiem no Straupnieku mājām. Karjerā devona smilts ieguve vairs nenotiek un tas ir rekultivēts, bet dienvidrietumu stūrī redzams liels gaišpelēkā smilšakmens atsegums. Gaišpelēkais iezis karjera dienvidrietumu stūrī puslokā veido stāvu sienu, kuras augstums ir no 3 līdz 15 metriem.

Ieža grava sākas ar savu pirmo avotu, kurš atrodas 120 metrus uz ziemeļaustrumiem no Sietiņieža stāvlaukuma. Ejot pa gravu skatam paveras neskaitāmi sīki avotiņi, kuri veido avotu grupas, no kurām izplūstošais ūdens gravas platākajās vietās uzkrājas un izveido avoksnājus ar savdabīgu augu valsti.

Avoti atrodas starp Mežuļu mājām un gauju, 500 metrus no ceļa Valmiera – Sietiņiezis. Avotu komplekss ir veidojies nelielas sufozijas piltuves iekšpusē,tās lejas daļā no dažādām pusēm izplūstot 5 avotiem, kuru ūdeņi satek nelielā tērcē, kas tos ienes Mežuļu strautā. Avota ūdeņi plūst no plaisām gaišpelēkajā smilšakmenī, kur plaisu izvietojums ir zvaigžņveida. Avotu ūdens ir dzidrs, caurspīdīgs, bet Mežuļu strautā plūstošais ūdens ir tumši sarkanbrūns.

Jumaras upe posmā starp ceļu Valmiera – „Jumaras” un ieteku Gaujā tek pa gravu ar stāvām malām, ko veido devona smilšakmens, kas gravas nogāzēs apaudzis ar mežu. Bet pie tilta pār Jumaras upi redzams sarkanbrūns augšdevona Gaujas svītas smilšakmens atsegums, kura garums ir aptuveni 60 metri, bet augstumā sasniedz pat 6 metrus. Smilšakmenī ir labi saredzams raksturīgais slīpslāņojums, plaisas un nišas.

Kocēnu pagasts, Kocēnu ciemats. Mūsdienās – Kocēnu pamatskola.
Kokmuižas novads ir daļa no senā Valmieras pilsnovada, kas vēlāk poļu laikā (līdz 1582. gadam) ietilpis Cēsu bīskapijā. Izteikts pieņēmums, ka muižas sākotnējā nosaukuma izcelsme saistāma vēl ar poļu laikā celto senāko koka kungu namu. No 1622. gada Kokmuiža kopā ar Torņa (Tarnīsas) un Kārļa muižiņām piederēja Zviedrijas valsts kancleram, grāfam Akselam Uksenšernam. Sākoties muižu redukcijai, bagātā Uksenšernu dzimta zaudēja savus īpašumus Vidzemē. Tos pārņēma valsts, jo karaļa Kārļa XI kasei bija vajadzīgi līdzekļi armijas uzturēšanai un nostiprināšanai. Reducēto muižu 1681. gadā iznomāja turīgajam Rīgas tirgotājam Reiteram. Lielā Ziemeļu kara gados (1702) arī kocēniešiem bija jāpiedzīvo krievu uzbrukumu briesmas - tika nodedzinātas mājas, laupīta labība, nogalināti iedzīvotāji. 1710. gadā Vidzemei uzbruka mēris. Izmira gandrīz visas muižai piederošās zemnieku mājas. 1728. gadā Krievijas valdnieks Pēteris II Kokmuižu kopā ar Briežu muižu atdāvināja galma dāmai Saltikovai, bet no 1744. gada muiža piešķirta lietošanā ģenerālim, brīvkungam Johanam Ludvigam fon Lubrasam. 1763. gadā Kokmuižu vairāksolīšanā par 40.000 sudraba rubļu nopirka ģenerālleitnants, Vidzemes vicegubernators Sebastjans Anhorns Hartviss. 1782. gadā to mantoja viņa dēls, landrāts Heinrihs Ernsts Anhorns fon Hartviss (1756-1836). Pēc Kokmuižas dzimtkunga nāves viņa mantinieki muižu izlika vairāksolīšanā. Par krietnu summu (154.000 sudraba rubļu) kāroto muižu ieguva Johans Frīdrihs fon Šrēders (1800-1882), Nīderlandes konsuls un Burtnieku pilsmuižas īpašnieks.
1882. gadā pēc konsula nāves ģimene vienojās, ka vecākais dēls Teodors (1834-?) mantos Kokmuižu, bet jaunākais dēls Georgs Vilhelms – Burtniekus. J. F. Fon Šrēders apbedīts dzimtas kapos vecajā Burtnieku kapsētā blakus savai dzīvesbiedrei Elīzei Vilhelmīnei Sofijai, dzimusi Pander (1811-1866). Teodoram Henriham fon Šrēderam liktenis nebija atvēlējis ilgi būt Kokmuižas muižkungam, jo 1898. gadā viņš mira (citviet minēts 1903. gads). Īpašumu mantoja attāls radinieks, viņa krustmeitas vīrs – barons Jūlijs Frīdrihs Georgs Elzens. Nodibinoties jaunajai Latvijas valstij, izmaiņas skāra arī pašu muižas centru. To piešķīra Valmieras apriņķa valdes vajadzībām, vēlāk nodeva pašvaldībai. Pils vairākus gadus netika izmantota. 1936. gadā, nopērkot nolaisto Kokmuižas baronu pili, pēc arhitekta A. Čuibes projekta sākās pārbūve. Atjaunotajā pils ēkā iekārtoja sešu klašu pamatskolu, kuru iesvētīja 1937. gadā. 1967. gadā tai uzcēla piebūvi. Elegantajā neorenesanses pilī skola joprojām darbojas. 20. gadsimta 20.-30. gados bijušajam baronam Elzenam Kokmuižā piederēja zeme, uz kuras atradās slavenā alus darītava. Nomnieki, brāļi Švarci, esot maksājuši līdz pat 40.000 latu gadā un piedevām kasti alus dienā. Lai gājējs nenomaldītos, Valmieras pilsētas un Kokmuižas robežu iezīmēja akmens robežstabs ar Valmieras pilsētas ģerboni.
Pēc II pasaules kara no kādreizējā muižas ansambļa bija saglabājies parks ar dīķiem, muižkunga māja. 1980. gadā rekonstruētajā muižas klēts ēkā atklāja sarīkojumu zāli (klubu), bet iepretim tai 2005. gadā atklāja sporta centru.

Valsts nozīmes arheoloģiskie pieminekļi ir Cimpēnu pilskalns, Draņķu un Ruģēnu senkapi; vietējas nozīmes arheoloģijas pieminekļi - Janēnu senkapi, Ķikutu baznīcas kalns - viduslaiku kapsēta, Polbrenču Svētais avots Napucis - kulta vieta. Avots atrodas starp Straupnieku un Dukuļu mājām, 200 metrus uz ziemeļaustrumiem no nodegušajām Polbrenču mājām, stāvas nogāzes lejas daļā, kur izplūst arī vairāki mazi avoti. Šeit novērojama gruntsūdens izplūde nelielu atsevišķu avotu vai avotu grupu veidā gar visu nogāzes apakšējo malu dienvidu virzienā.
Cimpēnu pilskalns, iespējams, senatnē bijis Imeras (Jumaras) iedzīvotāju nocietināta dzīvesvieta.
Nostāsti vēsta, ka Ķikutu Baznīcas kalns esot Latviešu Indriķa, Livonijas hronikas autora - būvētās baznīcas vieta, bet pats hronists esot apbedīts netālajā Janēnu kapu kalnā.