Bērzaines pagastā

Kā lēņa īpašums piederējusi Zviedrijas valsts kancleram grāfam Akselam Uksenšernam un Kārlim Gustavam Uksenšernam līdz 1680. gadam. Kādreizējie Gustava Ādolfa favorīti, vēl nesen tik ietekmīgie Uksenšerni, nu bija zaudējuši gandrīz visus savus īpašumus Vidzemē, tai skaitā arī šo. Jaunburtnieku muižu pārņēma valsts.1690. gadā Jaunburtniekos kā arendators minēts kāds Sternfelds, no kura uzvārda radās vāciskais nosaukums Sternhof. Pēc Ziemeļu kara muiža pārgāja Krievijas kroņa lietošanā. Mainījās arī tās īpašnieki – pēc skaita desmit. No 1703. līdz 1717. gadam muiža piederēja kapteinim fon Fitinghofam un viņa ģimenei, bet, 1720. gadā apprecot Annu Margaretu fon Fitinghofi, līdz 1748. gadam īpašumus ar stingru kunga roku pārvaldīja viņas laulātais draugs - barons Gustavs Reinholds Mengdens. 1750. gadā muiža piešķirta lietošanā atvaļinātajam kājnieku pulkvedim, Narvas cietokšņa komandantam fon Šteinam, bet divus gadus vēlāk (1752) tā iznomāta tālāk Vīborgas guberņas padomniekam Ābramam Heggem. Viņa atraitne muižas apsaimniekošanu uzticēja kaimiņu muižniekam Buddenbrokam. Labākus laikus solīja 1762. gads un nākamais īpašnieks – ģenerālfeldmaršals grāfs Burhards fon Minnihs. Muižu mantoja brālis - brīvkungs Kristofors Minnihs. Viņš bijis ar dāsnu sirdi, ko apliecināja lēmums - Jauno muižu novēlēt sava kambarkunga fon Igelstrēma precētajai meitai Annai, kura pārdevusi īpašumu par 57.600 sudraba rubļiem (1774) ģenerālmajoram Kārlim Gustavam fon Rennem. No 1786. gada īpašums palika ģimenes lietošanā. 1826. gadā Jaunburtnieku mantiniece bija meita - slepenpadomniece, grāfiene Hreptoviča. Apstākļu spiesta, uzņēmīgā dāma Burtnieku Jauno muižu uz desmit gadiem ieķīlāja vācu tautības pilsonim Šikam par 55.500 sudraba rubļu. Ķīlu izpērkot, muižu (1836) iegādājās atraitne Eleonora Šika un īpašumu dāvināja meitai Luīzei un znotam - virsleitnantam Konstantīnam Aleksandram fon Smolianam. Abiem pārceļoties uz jauno mītnes vietu, sākās fon Smolianu dzimtas laiks. Pirms I pasaules kara muižu apsaimniekoja barons fon Nolkens.

Enciklopēdijas „Latvijas luterāņu baznīcas” autors V. Mašnovskis (2. sēj., 2006) pētījumā par dievnamu rakstījis, ka „[..] muižas īpašnieks J. fon Smolians 20. gadsimta sākumā muižas parkā bija uzcēlis lūgšanu namu bez torņa, kurā muižas stārasts katru svētdienu nolasīja sprediķi, bet mācītājs divas reizes gadā vadīja dievkalpojumu. Mācītājs Reinholds Meijers pēc atnākšanas uz Burtniekiem 1910. gadā sāka katru mēnesi Jaunburtniekos noturēt dievkalpojumu. 1912. gadā fon Nolkens draudzei dāvināja divas pūrvietas (7,2 ha) zemes, lai uz turieni pārvietotu baznīcu un iekārtotu blakus tai kapsētu. Tajā pašā gadā iesvētīja jauniecelto baznīcu un kapus. 1913. gadā draudzes telpai piebūvēja zvanu torni; zvanu atlēja jau gadu iepriekš.”
I pasaules kara postījumus likvidēja pēc arhitekta Roberta Legzdiņa (1901-1990) projekta. 20. gadsimta 30. gados baznīca apmesta. Pēc II pasaules kara baznīcu izmantoja kā kapliču.

4 m garais, 2,8 m platais un 1,4 m augstais akmens ievērojams ar saviem virspusē izveidotiem 19 noapaļotiem konusveida dobumiņiem (diametrs līdz 15 cm, dziļums līdz 7 cm), kādi raksturīgi Ziemeļeiropā izplatītajiem kultūrakmeņiem. Uzskata, ka 1. g.t. otrajā pusē pr. Kr. pie šiem akmeņiem notika mirušo un auglības kulta rituāli. Latvijā šobrīd zināmi tikai septiņi šāda veida kultakmeņi.

Bērzaines pagasts, Bērzaines-Vākšēnu ceļa labajā pusē, apm. 1,2 km aiz Bērzaines, aiz kapsētas žoga, nolaidenajā dienvidu malā. Vietējās nozīmes kultūras piemineklis.
Tagadējā Jaunburtnieku kapsēta iesvētīta 1911. g., taču par senāku apbedījumu pastāvēšanu šajā vietā liecina uz viduslaikiem attiecināms krustakmens ar iekaltiem diviem krustiem un 1926. g. Raula Šnores pierakstītās ziņas par kaulu atradumiem, rokot granti pie lielceļa kapsētas tuvumā. Par seniem apbedījumiem pie Jaunburtnieku kapsētas netieši liecina arī nostāsti.
Teika stāsta, ka pie Jaunburtnieku kapsētas esot redzēts melns sunītis, sarkanām, spīdošām acīm, kas vajājis garāmgājēju un vēlāk pie “Salzemnieku” mājām “uzlēcis gaisā un kā viesuls pa gaisu ar savādu spožumu gandrīz kā mēnesim aizskrējis pār purva mārkiem un ieleju uz kalniņa galā atrodošo kapsētu un Jaunburtnieku baznīciņu, kur starp kapsētas kokiem kapu apstādījumos pazudis” Parādība izskaidrota ar Jaunburtnieku kapsētā apglabātā vecā Kauliņa spokošanos: “Šis vecis arī bijis pazīstams kā liels burvis un pat kā vilkacis, jo vairāki viņa kaimiņu saimnieki tādos darbos redzējuši un pienākuši un par ko viņš uz ļaudīm bijis ļoti niknis. Kad viņš miris, tad nav varējis nomirt, bet vēl pie beidzamiem elpas vilcieniem, bļāvis trīsas reizes, kā zirgs zviedz, un skrējis stāvus gar sienām augšā un, kad nomiris, tad bijusi pilna mute putām.”.

www.sauleskoks.org